Ir tāda dziesmiņa, kuru gadu no gada, tiklīdz uzsnieg sniegs, skan radio: „Svētīgs miers ir iestājies, varbūt ļaudīm labāk ies...” Vārdi no pirmā „dzirdējuma” nudien naivi (atļaujos tā teikt, jo šo vārdu autore esmu es pati), bet, ja mazliet padomāju – vai tad tā nav? Vai šis laiks starp Ziemassvētku vakara dziļajām pārdomām un Jaunā gada sagaidīšanas lustēm un uguņiem nav tādas miera un rāmuma dienas? Ir kā jau visskaistākais ir beidzies, bet svētki kopumā nav beigušies. Mums vēl ir, ko gaidīt. It īpaši kristīgajai pasaulei, jo pēc baznīcas noliktā kalendāra Ziemassvētku laiks turpinās līdz 6. janvārim – Zvaigznes dienai.

Ja jau nu iestājušās vairāk vai mazāk mierīgas dienas, tad par ļaunu nenāk vēl mazliet padomāt. Un rodas dažs labs secinājums par mums un mūsu laiku: mazas mozaīkas ceļojumā laikā. Jā, iet mums traki, bet šajos trakajos laikos vismaz tai paaudzei, kam jau 25, 30 un, protams, vairāk, apzinātā vecumā gadījies piedzīvot to, kas lemts tikai retajiem visā cilvēces attīstības gaitā. Mēs esam piedzīvojuši gadu simtu un pat gadu tūkstošu miju, kas nudien ir reta iespēja. Īsti vairs nenoticu skeptiķiem, kuri apgalvo – tās ir cilvēku pašu radītas laika mērīšanas metodes, tikpat labi gada ilgumu var noteikt pavisam savādāku, 365 dienas ir tikai pieņēmums. Nešaubos, ka cilvēks var izdomāt visu ko, tikai pavisam nesen izlasīju lielisku grāmatu – Filipa Vandenberga „Faraonu lāsts”, kur pierādīti zinātniskie argumenti: jau 3000 gadu pirms mūsu ēras gudrā, izcilā ēģiptiešu civilizācija lieliski prata noteikt gada sākumu pēc debess ķermeņu stāvokļa (viņu gadījumā Nīlas plūdu sākumu) un jau viņi zināja, ka gada ciklā ir 365 dienas + 6 stundas, kas mūsu laikos regulāri dod arī vienu „garo gadu” ar 366 dienām. Pagrūti apšaubīt, ka Ēģiptē nesaprata lielā Visuma nozīmi un mazītiņās Zemes pakļaušanos Visuma spēkiem. Apšaubīt mēs varam tikai savas spējas izprast senās pagātnes gudrības, jo vēl neviens nav pratis pārliecinoši paskaidrot, kā tapušas tās pašas ģeometriski absolūti precīzās, izcili varenās piramīdas, ja jel kādi mērinstrumenti radās tikai vairākus gadu tūkstošus vēlāk.

Par gadu tūkstošiem. Pat pārdomās baidos tuvoties parādībām, kas man nav izprotamas, bet tas nenozīmē, ka tādas nav notikušas. Ne jau nu tāpat vien sākās mūsu ēra un ne jau nu tāpat vien mēs tagad gadus skaitām pēc Kristus dzimšanas. Pirms 2011 gadiem kaut kas notika vispirms bezgalīgajā izplatījumā un tad uz zemes, un tagad mēs esam tur, kur esam. Un šī, mūsu pašu piedzīvotā gadu tūkstošu mija plus, mīnus desmit gados nudien nesusi neiedomājamus pārsteigumus. Vismaz zemes mērogā un zemes notikumu aspektā. Modušies sen aizmiguši vulkāni gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Zemes iekšienē mīt milzīgs uguns spēks, kas ik pa laikam parādās virspusē. Kaut tikai viens fakts. Kad pienāks Vecgada vakars, varbūt atcerēsimies – reiz mūsu acu priekšā tomēr notika neiespējamais: 1991. gada 31. decembrī PSRS oficiāli tika svītrota no pasaules kartes. Jā, mēs savām acīm pieredzējām milzīgas impērijas aiziešanu vēsturē. Un šai aiziešanai, par uguns spēkiem runājot, nav nekādas līdzības, piemēram, ar seno Pompejas bojāeju Vezuva izvirdumā. Vien tik daudz, ka zemes iekšējā uguns kaut kam ļauj pārklāties ar pelniem, lai tā vietā rastos jauna dzīvība.

Kad Jaungada naktī pulkstenis sitīs divpadsmit un bezmaz no katra stūra kaut jel kādas uguns dzirkstis dosies debesu virzienā, iespējams, atkal tomēr padomāsim: kādus uguņus tu, zeme, glabā savā iekšpusē? Kādus pārsteigumus mēs vēl varēsim piedzīvot? Kas zina – varbūt tiešām ļaudīm labāk ies...

Anita Grīniece