Nu jau vairs tikai dažas dienas, kad klāt būs gada garākā nakts. Gaismu katrs šajā laikā mēģinām atrast, kā nu protam. Un pateicamies liktenim, ja mums ir gan svece uz galda, gan egļu zars vāzē, gan iespēja dzīvot savās mājās - siltumā un drošībā. Un žēlojam tos, kam gaismas ir pavisam maz. Jo Ziemassvētki ne visiem ir tiešām svētki: pat visradošākajiem, visinteliģentākajiem cilvēkiem ne reti tieši tagad uznāk „krēslas stunda” un ar skaudru žēlumu lasām – pazīstama dzejniece mēģinājusi izdarīt pašnāvību, populāram aktierim depresija liedz spēlēt izrādes...Nu jā, problēmas var rasties katram un mēs taču labprāt palīdzētu, ja vien spētu, bet – nevaram līdzēt. Varam ko citu gaismas labad – padalīties pārdomās par tiem satiktajiem cilvēkiem, kuriem ir tik daudz enerģijas, uzņēmības un dzīves spara, ka viņu sniegtā labestība krietni pārsniedz savas mājas, savas ģimenes robežas. Viņu patiesi labie darbi ir visīstākie gaismas devēji.

Ja gadās braukt pa Smiltenes – Gulbenes šoseju, pagrūti pašā ceļa malā nepamanīt atpūtas parku „Lācītes”. Jā, tagad tur ir viss: kafejnīca – restorāns ar terasi, bērnu rotaļu laukums, lapenītes, āra paviljons, velosipēdu noma, pludmalīte, sporta laukumi, guļbaļķu viesu namiņi un vairs tik reti sastopamā melnā dūmu pirts un āra kubls. Tas viss paveikts ar pamatīgu darbu, aizaugušu krūmāju pārvēršot lieliskā ainavā. Teritorija tiešām plaša, te kaut pastaigāties vien var ilgi un garlaicīgi nebūs, tikai prāts paliks arvien mierīgāks un elpa dziļāka.

Taču tajā dienā, kad neilgu brīdi viesojos „Lācītēs”, neslēpšu, ka man elpa aizrāvās ne tik daudz no tīrajām priežu un sniega smaržām kā no saimnieka patiesā entuziasma un vēlmes, lai ne tikai viņa viesu nams, bet daudz plašāks apkārtējais reģions kļūtu par pārdomātu, aizraujošu Vidzemes tūrisma maršrutu. Jā, Elviss ir no tiem cilvēkiem, kas nesēž uz kaudzes un nesauc „mans, mans! nenāciet klāt!” Gluži otrādi. Elviss mēģina vienot visu apkārtējo novadu tūrisma jomas uzņēmējus, lai vienoti izstrādātu kopēju projektu un daudz veiksmīgāk varētu iekļauties lielajā tūrisma piedāvājumu klāstā. Elviss, šķiet, acīm mirdzot, kaut jebkurā diennakts laikā varētu stāstīt ne tikai par savām „Lācītēm”, bet arī netālo Kāzu muzeju, Sveču muzeju un vēl daudz ko citu.

Protams, protams – „Lācītes” jau ir savējās un par tām īpašs stāsts. Es klausos par to, kas te, mežainajā Gaujas malā, bijis kādreiz, pārdomāju par, manuprāt, lielisko saimnieka ieceri atjaunot arī seno darvas dedzinātavu (tas jau atkal būtu kas īpašs un ļoti reti sastopams) un neviļus salīdzinu: Gauja te plūst uz „nepareizo” pusi (pretēji virzienam uz jūru), bet šīs upes – draiskules krastā dzīvo vārda vislabākajā nozīmē pareizi cilvēki, kas nudien nedomā tikai par savu labumu. Viņi skatās daudz, daudz tālāk un viņu apvārsnis nebeidzas ar to punktu, kur beidzas tikai viņu mājas gaisma. Visapkārt taču ir vēl tik daudz citu lielisku uguņu.

Anita Grīniece