Studiju laikos bija populāra tāda dziesmiņa: „Pie Raunas augsti kalni – tur vajag stūmēju...” Īsti gan nebija skaidrs, kāpēc tieši šiem Latvijas pakalniem to stūmēju vajag un ko vajadzētu nostumt, bet jūsma par Raunu radās un katrā ziņā gribējās tur nokļūt. Arī tagad, braucot cauri šai mazajai Vidzemes pilsētiņai (pilsētas statuss gan oficiāli nav piešķirts, toties šajos laikos ir Raunas novads) ļoti gribas kaut uz dažām minūtēm apstāties un, ticiet vai nē, izjust to īpašo auru un īpašo gaisotni, kas, manuprāt, piemīt tikai dažām vietām.

Tradicionāli jau acis vispirms vēršas uz pilsdrupu pusi. Gadu skaitļus parasti jau diez ko neatceramies, bet, par Raunas pili runājot, ir vērts to darīt – arhibīskapijas rezidence celta 1262. gadā! Protams, protams, gadsimtu gaitā pils esot deviņas reizes postīta no krievu, poļu, zviedru un vācu karapulkiem, bet spītīgi atjaunota un arhibīskaps te pārlaidis ziemas – no Miķeļiem līdz Sveču dienai. Vajag tikai mazliet iztēles, lai iedomātos, kāda šajos biezajos mūros bijusi dzīve un cik grūti iebrucējiem bijis Raunas pili ieņemt. Zinātāji teic, ka šīs pilsdrupas esot vislabākās, kādas Latvijā saglabājušās.
 

Jā, tajā pašā studentu dziesmiņā ir arī tāds pantiņš: „Man rītu agri jābūt ir Raunas baznīcā; Tur mani sasalaulās ar vecu grezeli...” Kāpēc studentiņiem paredzēts tik drūms liktenis, atkal jau nav skaidrs, bet tas, ka Raunas baznīcā vismaz reizi ir jābūt, gan nav apstrīdams. Šī baznīca sākta celt tajā pašā gadā, kad mūra pils. Tātad, kā ne bez lepnuma vēstīja jaunais draudzes mācītājs Jānis Freimanis, pēc diviem gadiem baznīca atzīmēs 750 gadu jubileju! Arī iekštelpas ir unikālas un, atkal jāteic, ar to īpašo noskaņu pilnas, kas katram pašam jāsajūt. Par to veco grezeli runājot – var jau būt, ka dziesmai savs pamats, ja vien tā grezele bijusi bagāta un kāda vietējā rūpnieka radiniece. Tagad pat grūti noticēt, bet apmēram pirms 100 gadiem Raunā bijusi gan cukurfabrika, gan papīrfabrika, gan degvīna fabrika. Nu īsta rūpniecības citadele, kas tagad pārvērtusies mierīgā, klusā, rāmā, bet bezgala skaistā apvidū.

Raunas centrā ir vēl kāds unikāls vēstures piemineklis, kas veiksmīgi pārdzīvojis visus padomju gadus. Jā, protams, tas ir Brīvības piemineklis, slavenā tēlnieka Kārļa Zemdegas veidots. Var jau būt, ka šo pieminekli no apzākāšanas vai pat iznīcināšanas paglāba no Rīgas attālā atrašanās vieta, bet varbūt raunēnieši bija gan saprātīgi, acīs nelēca, tā paklusām savu pieminekli kopa un sargāja. Jo ideja – šķēpa pārvēršana koklē, cīņas gara apvienošana ar dziesmu ir tik humāna un vispārcilvēciska, ka, iespējams, pati par sevi jau dod spēku. „Dievs svētī Latviju”- uz pieminekļa rakstīts.

Un es atceros kādu pasenu notikumu pirms divdesmit pieciem gadiem (tas bija laiks, kad sarkanbaltsarkanās krāsas pie mums vēl „nepazina” un kur nu vēl vārdus par Dieva svētību Latvijai) kāds jaunais pāris ļoti droši un lepni, ar augstu paceltām galvām un laimi acīs ar baltām un sarkanām rozēm rokās devās pie Raunas Brīvības pieminekļa. Nenoliegšu, ka biju līdz sirds dziļumiem aizkustināta. Protams, pēc dažiem gadiem Dievs Latviju svētīja pavisam atklāti un kādas nejaušas tikšanās reizē es uzzināju, ka svētīta arī šī tolaik jaunā ģimene – viņiem izauguši divi lieliski dēli, kuri, iespējams, savos studiju gados arī dungojuši vai vēl dungo – „Pie Raunas augsti kalni...”