Kultūras tūrisms kā jēdziens jau vairs nevienam nav svešs – tam ir sava niša tūrisma piedāvājumu vidū. Tomēr, pieļauju, konceptuāli kultūras tūrisma jomā vēl ir gana daudz ko darīt. Vēl jo vairāk tādēļ, ka tieši šis tūrisma veids dažādu apstākļu dēļ, manuprāt, varētu izraisīt arvien lielāku interesi. Eiropas prakse jau mums vairāk vai mazāk ir skaidra – dodoties, teiksim, uz Vīni, grūti iedomāties, ka tūrisma piedāvājumā netiku iekļauts arī Vīnes operas apmeklējums (to izmantot vai nē – tas jau katra paša ziņā). Tāpat Amsterdamā – van Goga muzejs, Parīzē – Parīzes Dievmātes katedrāle un Monmartra, Sankt – Pēterburgā – Ermitāža, Helsinkos – Sibeliusa piemineklis un tā tālāk. Bet cik tālu kultūras tūrisma jomā esam tikuši Latvijā?  

Cesvaines pils 

Pasaules mēroga vērtības Zināmu konceptuālu ievirzi kultūras tūrisma jomā dod kultūras ministra Inta Dāldera prezentācija 6. Latvijas tūrisma forumā pagājušā gada nogalē. Iepazīstoties ar prezentācijas „Kultūras resursi un kultūras tūrisma piedāvājums Latvijā” materiāliem, nudien nenāk par sliktu „savilkt galus kopā” un vēlreiz apzināties, cik bagāti esam.

Šķiet, ka itin visu jau mēs zinām un pazīstam, taču varbūt atsvaidzināsim atmiņu un pie viena, iespējams, padomāsim, kā šo „es zinu” pārvērst par „es vēlētos, lai arī jūs zinātu”. Sāksim ar starptautiski atzītām kultūras mantojuma bagātībām:

UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļauts Rīgas vēsturiskais centrs (piebildīšu, ka minētajā sarakstā iekļauts arī Strūves ģeodēziskais loks);

Eiropas mantojuma zīme piešķirta Rīgas vēsturiskā centra panorāmai un siluetam, Rundāles pilij, Kuldīgas vecpilsētai;

UNESCO nemateriālā mantojuma sarakstā mūsu Dziesmu un deju svētki un Suitu kultūras telpa;

UNESCO Pasaules atmiņas reģistrā – Dainu skapis un Baltijas ceļš.

Ar ko varam lepoties Kam vēl kultūras ministrs pievērš tūrisma jomas speciālistu un interesentu uzmanību? Latvijā ir vairāk nekā 7 000 aizsargātu pieminekļu, vairāk nekā 2 000 bibliotēku, vairāk nekā 110 muzeju. Valsts plašākais mākslas krājums ir Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, viens no vecākajiem muzejiem Eiropā – Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs. Latvija var pamatoti lepoties ar dzīvu nemateriālās kultūras mantojumu un tautas tradīcijām. Mums ir spēcīgas kopdziedāšanas un tautas dejas tradīcijas (protams, protams – Dziesmu un deju svētki un ap 40 000 dalībnieku). Neslēpsim „sveci zem pūra” - Latvijai ir savi profesionālās mūzikas dārgumi: operdziedātāji Elīna Garanča un Aleksandrs Antoņenko, pasaulslavenie diriģenti Mariss Jansons un Andris Nelss, Lielā Ģilde ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri... Šo uzskaitījumu, saprotams, varētu turpināt un turpināt.

Kultūras tūrisma dažādība Valmieras Novadpētniecības muzejs 

Tiktāl neliels ieskats Inta Dāldera prezentācijas daļā. Protams, minētais nav nekāds jaunatklājums - vairāk, manuprāt, iespējas piedāvājums veidot mērķtiecīgu sistēmu kultūras tūrisma izmantošanā. Nepārsteigšu, nosaucot tādus tūrisma virzienus kā izstāžu tūrisms, kapsētu tūrisms, sakrālais tūrisms, nacionālās virtuves tūrisms, amatniecības noslēpumi Latvijā u.t.t. Nu jau savu vietu meklē arī leģendu tūrisms un dzīvesstāstu tūrisms. Droši vien vēl kaut kas (piemēram, kur tad paliek teātri, īstas zaļumballes, daudzie un dažādie svētki novados), taču ikvienā no šiem kultūras tūrisma virzieniem vēl ir tik daudz ko pētīt, analizēt, apzināt un – veidot sistēmu. Pārdomātu un kompleksu tūrisma piedāvājumu. Jo nepieciešami taču dažādi varianti dažādai mērķauditorijai, dažādām iespējām. Piemēram, kādam liepājniekam vai daugavpilietim, izvēloties apmeklēt lielisku teātra izrādi Valmierā, taču būs vēlēšanās redzēt arī vēl ko citu šajā salīdzinoši tālajā Vidzemes pilsētā, kur ne tik bieži iznāk nokļūt. Tāpat būs elementāra nepieciešamība paēst un, iespējams, pārnakšņot, un droši novietot savu auto. Vai divriteni. Un tā tālāk – nepieciešamību uzskaitījumu varētu turpināt.

Sākums pašu rokās Kultūras tūrisms ir taču tā vērts, lai tam tiešām pievērstu uzmanību. Tikai viens piemērs, kā šajā virzienā strādā (vai nestrādā) vietējie TIC. Tajā pašā pieminētajā Valmierā pilnīgi droši TIC ikviens iegūs informāciju par visu aktuālāko kultūras, izklaides, sporta norisēs. Jo Valmieras tūrisma speciālisti šādas informācijas sagatavošanu un sniegšanu, manuprāt, uzskata par pašsaprotamu lietu. Kādā citā pilsētiņā TIC darbiniekiem „kultūras afiša” ir nu tā – kaut kur... „Viņi jau mums neko nedod”- man paskaidro. Ar „viņi” acīmredzot domāti kultūras darbinieki un tas, ko nedod – visvienkāršākā aktuālā informācija. Bet varbūt nav „viņi” un „mēs”, varbūt vienkārši esam - „mēs”? Varbūt ne gluži vienmēr jāgaida, kad kaut ko vai šo to pienesīs klāt... Sākums ir katra paša rokās.

Par Cesvaines pils foto pateicamies Cesvaines TIC