Šķiet pārāk maz cilvēku, bez tā, ka Daugavpils ir otra lielākā Latvijas pilsēta, zina arī to, ka šī pilsēta pasaulei devusi mākslinieku Marku Rotko, tango karali Oskaru Stroku un aktieri Solomonu Mihoelsu. Pārāk maz cilvēku zina, ka pilsētas simboli ir 19.gadsimtā būvētais cietoksnis  un Baznīckalns – vieta, kur sastopas četru dažādu reliģisko konfesiju dievnami.

Tas varētu būt saistīts ar vairākiem aspektiem, kādēļ tūristu šai pilsētā, kur patiesībā ir daudz ko redzēt, ir tik nedaudz. Manuprāt, tūristu plūsmu kavē vietas ģeogrāfiskais stāvoklis – Daugavpils ir viens no tālākajiem punktiem Latvijas kartē, iebraucot šajā pilsētā, tūristam tālāk it kā nav kur doties – viņš atduras pret robežu, kuras šķērsošanai viņam nepieciešama vīza – vēl viens šķērslis. Iespējams, traucē arī valodas barjera, pieļauju, ka ļoti daudz latviešu baidās doties turp, jo ir neziņā, vai spēs saprasties un sazināties ar krievvalodīgajiem, vai viņus tur sapratīs un neradīsies negaidīti un nevēlami pārpratumi. Esmu dzirdējusi pat tādas baumas, ka latvieši baidoties braukt, jo saklausījušies un sabaidīti par kautiņiem starp latviešiem un cittautiešiem.

Nereti pārņem sajūta, ka daļa iedzīvotāju maldīgi domā, ka Daugavpilī nav ko redzēt. Nesen, pārskatot komentārus pie raksta par atkritumu konteinerā izmestu aligatoru, kādā no interneta portāliem, izlasīju pārsteigta portāla lietotāja ierakstītu postu, ka viņš neesot zinājis, ka Daugavpilī ir arī zoodārzs, kas viņam bijusi pirmā dzirdēšana. Kāpēc lai Latgalei nebūtu savs zoodārzs? Vēl vairāk – tā ekspozīcijā un laboratorijā dzīvo dažādi eksotiskie dzīvnieki, pērtiķi, žņaudzējčūskas, krokodili, bruņurupuči, skorpioni un citi tropu mežu un Latvijas ainavu iemītnieki. Gribētos iemest akmeni arī pašas pilsētas lauciņā – reklāmas, aicinājumu, izdevīgu piedāvājumu ir pārāk maz, vai arī tie nav pietiekoši spilgti un pamanāmi, tūristu un pilsētas viesi uzrunājoši. Plašajā informācijas telpā trūkst ziņu, aktualitāšu par Daugavpili, trūkst informācijas par interesantiem notikumiem un pasākumiem, atpūtas, izklaides vietām un iespējām. Gribētos, lai arī informācijas par pašu pilsētu, tās vēsturi un nozīmīgākajām, aizraujošākajām apskates vietām būtu vairāk.

Gribētos, lai vairāk un biežāk var atrast ziņas, piemēram, par Daugavpils interesanto vēsturi, tās laika gaitā vairakkārt nomainītajiem nosaukumiem – Dinaburgu, Borisoglebsku, Dvinsku un visbeidzot Daugavpili. Vēstures avotos pilsēta pirmo reizi minēta 1275.gadā, bet pilsētas tiesības tai piešķirtas 1582.gadā. Pašreizējais Daugavpils ģerbonis apstiprināts 1925.gadā, tajā uz zila fona atainota sena bruņinieku zīme – lilija, kas vēstī par pilsētas dibinātājiem Livonijas ordeņa laikos, pilsētas simbols – cietoksnis un līkločaina sudraba līnija, kas simbolizē Daugavu – upi, kas caurvij pilsētu.

Daugavpils centrs 

Pārlieku maz uzmanības veltīts, pēc manām domām, arī Daugavpils cietoksnim, ar ko ne vien pašai pilsētai, bet visai Latvijai būtu vairāk jālepojas. Tas pašlaik ir vienīgais īpašu pārbūvju neskarts 19.gadsimta pirmās puses cietoksnis Baltijā. Šāds cietoksnis ir vienīgais Ziemeļeiropā, kas saglabājies bez ievērojamām izmaiņām un ar unikālu fortifikācijas sistēmu. Cietoksnis ir unikāls arhitektūras un kultūras piemineklis. Pat divu Nīderlandes kultūras organizāciju pārstāve Henni Time, viesojoties Latvijā kultūras sakaru apmaiņā, ir izbrīnīta, cik maz par unikālo pieminekli zina Rīgas ierēdņi, jo otra tāda cietokšņa nav visā Eiropā, un tik vienreizēju kultūras pieminekli nav tiesību zaudēt un atstāt bez uzmanības. Daugavpils cietoksni vairāk vajadzētu rādīt tūristiem, uz to liekot lielāku uzsvaru ceļvežos un tūrisma apskatos par pilsētu, novadu un valsti, pārveidojot šo arhitektūras pērli par tūrisma centru – muzeju.

Daugavpils cietoksnis 

Ne vien cietoksnis, arī pati pilsēta ar tās skaistajām ielām, smaržojošajām lilijām vasarās, paukšķošajiem kastaņiem rudeņos un lūstošo pavasara ledu Daugavā aicina, gaida un sauc pilsētas viesus, es nešaubos, priecādamās par ikvienu tūristu un pārsteigdama to ar savu viesmīlību un savdabīgumu.