Atpūta Latvijā ir viena no daudzajām iespējām apceļot ne tikai zināmās un pazīstaamās vietas, bet arī iespēja atklāt nezināmo un interesanto. Par cik ir ziema un daudziem ir aktuāls slēpošanas un snovošanas jautājums, mēģināsim apkopot visas, mum, zināmās trases un kalnus uz kuriem notiek kaut kāda dzīvība. Pavisam nesen man iznāca pabūt Sēlijas pusē, un manam skatam atvērās Sēru kalns...kāpēc tāds nosaukums un kur tas atrodas.  

Atrodas Sēru kalns netālu no Gārsenes un ir redzams no Nereta-Aknīste-Daugavpils šosejas pretim Vilkupes ezeram. Ir laimējies būt Itālijas Dolomītos un Austrijas Alpos, tāpēc arī šo apmēram 200m augsto kalnu var pieminēt, kā melnās trases kandidātcienīgu. Iesācējiem te darīt nav ko, jo kalns ir ļoti stāvs un ļoti bieži gadās arī nokrist. Ir arī pacēlājs par kuru jāsamaksā tikai 50 santīmi par dienu un var slidināties lejā, kā vien labpatīkās, dabiski, šis nav komercializēts pasākums, nav blakus foršas kafejnīcas kur varētu iedzert karstu tēju, nav arī citu infrastruktūras celtņu, bet toties trase tumšajā laikā tiek apgaismota. Ja godīgi es pat nezinu otru tikpat stāvu kalnu Latvijā, kurš ir apmēram 65 grādu slīpumā.

Tomēr tas ir tikai mans subjektīvais viedoklis. Nav arī nenormālo rindu pie pacēlāja.  Ko par to domā vietējie? Viņi saka, kalns, kā kalns uztaisījuši tramplīnu un brīnās, kāpēc man bail nobraukt, bet man sākumā drosme „jāsasmeļās”. Esiet kādreiz lekuši ar gumiju no gaisa tramvaja? Nu sajūtas apmēram tādas pašas, jo tu redzi praktiski tikai kalna pašu apakšu. Un pat ja tomēr drosmes pietiek un Jūs uzsākat nobraucienu, pie pirmā kritiena Jūs tā arī to pabeigsiet pašā apakšā, jābrīnās, kādēļ lielākie Latvijas ekstrēmisti šo kalnu nav atklājuši, jo tur būtu kur izvērsties. Snovbords vietējiem liekas, kā priekšmets no šobrīd populārās  filmas „Avatar”. Daudziem vēl inventārā labās vecās koka slēpes. Ir arī mazliet advancētāki braucēji ar jaunākām slaloma slēpēm, tomēr par parabolenēm tur tikai sapņo, var jau arī saprast, apkārt bezdarbs un nolemtība, bet tas netraucē baudīt ziemas priekus vienkārši šļūcot ar plēvi...

OK, lai nevienu nebiedētu ir viens foto no kura nekautrējos, bet kas uzskatāmi demonstrē, ka pat ar snovu braucot visu laiku jābremzē, jo adrenalīns un bailes vienlaicīgi tomēr dara savu.