Sēlija 3.daļa Pusdienas izlaižam, jo Ilūkstē apstāties nav paredzēts – darbaļaudis sāk rēķināt, cikos būsim mājās. Tad nu laižam uz Dvieti, apskatīt katoļu baznīcu – vienu no krāšņākajām neobaroka celtnēm novadā, celtu 1864.gadā. 

Cieši blakus iespaidīgajai ēkai iespiestas arī vairākas nu jau aplupušas padomju blokmājas – it kā visā ciemā vairāk vietas nebūtu bijis....Muižas parks, vismaz tas, kas no tā atlicis, tiek kopts. Arī par Dvietes muižas kundzi tiek stāstīta teika: Tas noticis simts gadus pēc Zeibergu valdīšanas (droši vien tie paši Zībergi vien būs sēļu izloksnē saukti par Zeibergiem). Kā pusdienas vai vakars, tā Zeibergienei kapā nav miera - stāv pie muižas uz ceļa. Kā puiši brauc no darba uz muižū - ši ratos. Zirgi nejaudā pavilkt vezumu, līdz muižai ir putās.

Pie muižas kundze izkāpj, zirgi skrien pavisam viegli. Visi ir nomocījušies, sāk sūdzēties kungam. Kungs norīko uz katra muižas ceļa un Munču kapu ceļa pa diviem puišiem, līdzko Zeibergiene ratos, viens puisis skrien uz Munču ceļu brīdināt pārējos, tie aulēkšo uz kapiem. Kundze, nomocījusi zirgus, pie muižas no ratiem izlec, iesmejas un pazūd. Kad puiši nonāk pie kapa, tas jau ir ciet. Atrok. Vecene uz mutes iekritusi kapā. Vēl brunču mala slapja. Puiši nocērt viņai galvu un noliek blaakus. Kapu aizrok. Pēc kāda laika atkal Zeibergiene klāt. Uzliek nocirsto galvu uz pleciem un skrien sargāt savu mantu. Atkal nocērt galvu. Tas turpinās tik ilgi, kamēr nocirsti galvu noliek starp kājām - nu ir miers, vecene nevar ar rokām to aizsniegt. Tā neviens veco kundzi vairs nav redzējis. No Dvietes dodamies uz nākošo Zībergu īpašumu – Bebrenes muižu. Pirms Bebrenes abās ceļa pusēs ir kapsētas - luterāņu un katoļu. Katoļu kapos ir grāfu Plāteru - Zībergu dzimtas kapliča, kas atgādina nelielu baznīciņu.

Iebraucot ciemā uzreiz pamanāms vecais muižas mūra žogs, no kura vietām atlikuši tikai stabi, bet arī tie ļoti dekoratīvi. Ap pili savulaik bijis 40 ha parks, šobrīd 5,6 ha, muižas teritorijā var ienākt pa grezniem, ar pili vienlaidus būvētiem vārtiem. Muiža no 16. gs. vidus piederējusi baronu Zībergu dzimtai. Pēdējā šīs dzimtas atvase Izabella Helena apprecējās ar grāfu Mihalu Plāteru. Baronesei mantojumā vēl nāca Pilskalnes, Kazimirišķu, Dvietes muižas. Pils celtniecību uzsāka viņu dēls Kostka 19. gs. beigās, bet pabeidza Jozafats Marija 1896. gadā. Jauno pils ēku projektēja itāļu izcelsmes poļu mākslinieks Leonardo Jāns Ludvigs Markoni. Pilij ir 4 arhitektoniski dažādi veidotas ieejas. Tieši pretī muižas vārtiem - Bebrenes katoļu baznīca (1797) Logu apakšējās daļas aizmūrētas 1.pasaules kara laikā, tad baznīcā bija vācu karavīru hospitālis. Atsevišķi stāv zvanu tornis celts 1883.–1887. gadā. Atpakaļceļu uzsākam caur Rubeni, pirms kuras kartē iezīmēts Ģevrānu kulta akmens “Velna pēda” – 5,7 m garš un 3,7 m plats. Norādes nav, pulkstenis ir nepielūdzams, tādēļ caur Salu dodamies Staburaga pagasta virzienā.  

Daži no mums ir redzējuši arī pašu Staburagu, ne tikai upes krastu tā vietā. Ūdens līmenis Daugavā zems, braucam vēl aptuveni 8 km pa zemes ceļu tālāk gar upi, lai no otra krasta palūkotos uz Kokneses pilsdrupām. Pēc nelielas maldīšanās gar esošām un pamestām mājām, atrodam jauku pļaviņu ar skatu ne tikai uz drupām, bet arī uz saulrietu pār rāmo upi. Laiks vakariņām, tad garām Sniķeru vējdzirnavām, esam atkal Sērenē, Jaunjelgavā, Ķegumā un visbeidzot – mājās. Stārķu zeme, ārkārtīgi skaista ainava - upes un ezeri kā Latgalē, tikai pieejamāki, ceļi līkumaini un pauguraini kā Piebalgā, labi uzturēti. Viss izskatās sakopts par spīti mazapdzīvotībai. Pēc muižām, to drupām un vēsturiskajiem foto spriežot, kādreiz ļoti bagāts un pārticis novads. Un tur vēl ir ļoti daudz ko redzēt.