Uz Sēliju devos, izmantojot informāciju no Latvijas autoceļu atlanta, Viduslatvijas kartes, lieliskā Valda Veilanda ceļveža “Latvija kabatā”, visiem iespējamiem interneta resursiem, ko piedāvā meklētāji, ieskaitot Aizkraukles un Jēkabpils rajonu portālus. Uzreiz jāsaka, ka daudzas vietas un lietas palika neredzētas gan dēļ laika trūkuma.Tomēr apkopojot visu tagad vienā vietā Jums noteikti vairs nav vajadzīga nekāda papildus informācija, ja nu vienīgi labs GPS uztvērējs. No Rīgas izbraucam vēlā piektdienas pēcpusdienā, veiksmīgi izvairoties no sastrēgumiem.

Daugavu šķērsojam Ķegumā un turpinam ceļu Jaunjelgavas virzienā pa šoseju gar upi. Vietām jau kūp ugunskuri, tiek slietas teltis un cilātas makšķeres. Izbrāžamies cauri Jaunjelgavai, tālāk uz Sēreni, tur nogriežamies uz Neretu.

Kad kļūst skaidrs, ka uz sarunātajām vakariņām Neretā paspēsim laikus, apstājamies Daudzesē. Nezinu, cik tur šobrīd ir iedzīvotāju, toties 30.-os gados celtā Aizsargu nama izrīkojumu zālē vieta bijusi 400-500 apmeklētājiem. Garām baznīcai dodamies aplūkot 1785.gadā celto unikālo astoņstūru kapliču. Zalves centru apbraucam pa zemes ceļu, kura malā no kādreiz skaistas baznīcas atlikušas vien drupas. Tālākais ceļš ved pierobežas zonā, sajūta, ka civilizācija abpus taisnajai šosejai arī beigusies. Neretā ierodamies tieši norunātajā laikā, vakariņas kultūras nama kafejnīcā ir lētas un ļoti sātīgas. Vēl tikai neliels līkums ap baznīcu (celta laikā no 1584.līdz 1593.gadam), kuras torni tobrīd rotā ne tikai gailis, bet vēl pārītis citu putnu.

Jau krēslo, tādēļ dodamies uz Riti, kur “Ceļiniekos” sarunātas naktsmājas. Sestdienas rīts aust saulains un silts, dodamies apskatīt Saukas ezeru (platība 7,71 km²). Saukas ezers ir ļoti liels, ja ne viens no lielākajiem Latvijā, sakoptas pludmales un daudz atpūtnieku. Piestājam jaukā peldvietā, izmetam līkumu cauri Saukai. Gribas redzēt viesu namu, kurā saimnieko dāņu ģimene un par naktsmājām bija jāapjautājas angliski, tomēr to neatrodam. Tālāk – Ormaņkalns (165m), augstākā Sēlijas virsotne, kur kāpjam skatu tornī, lai vēlreiz uzmestu aci ezeram, paugurainajai ainavai un arī netālajai Lietuvai. Tālāk caur Elkšņiem braucam uz Aknīsti.

Vēstures avotos tā pirmoreiz minēta 1298. gadā. 17. gadsimta beigās tika iekļauta Lietuvas sastāvā, Latvijai atdota 1920.tajos gados, apmaiņā pret Palangu. Jau pa ceļam sāk smidzināt, bet mūsu maršrutā pārsvarā ietilpst tieši dabas takas un citi brīvdabas objekti...kad gar pļavu soļojam uz Radžupītes Velnalu, garāko alu Sēlijā,  gāž jau pamatīgi un atmiņā ataust slapjie biešu lauki rudens talkās skolas laikos...pati ala izrādās neliels caurums stāvkrastā, toties aprīkots ar atpūtas vietu – soli, galdi, ugunskura vieta u.tml. Atgriežamies pilsētā pa citu ceļu, jo gribam atrast Vecmelderu ūdensdzirnavas un avotus, uz kuriem norāžu nav. Rezultātā izvizinamies pa ļoti skaitu ceļu gar Dienvidsusēju un vienīgais, ko redzam skaidri ir zivju dīķi ar norādi “Privātīpašums. Ieeja aizliegta. Bruņota apsardze.” Kā izrādās ap šiem zivju dīķiem pat esot mīnu lauks izveidots, lai vietējie nevarētu šos mākslīgi uzpludinātos dīķus, kas ir maksimums 1,5m dziļi, izsmelt ar divbrižiem vai citām uzpariktēm, jo saimnieks attīstījis karpu audzētavu, vietējiem zvejot ir aizliegts un nav īsti skaidrs, kur tās zivis liksies vēlāk. Toties Saltupju svētavotu atrodam viegli, koši sarkanā gultne atgādina Dāvida dzirnavu avotus Vaivē. Svētavotam piedēvē dziedniecisku spēku, jo tas tek pret sauli uz austrumiem. Mutes nomazgā visi. Pa tam lietus ir atkal klāt, arī afišās reklamētie Sēlijas folkloras svētki palēnām pulcē tautas tērpos ģērbtus ļaudis.

Gārsene pa  bruģētu ielu piebraucam pie pils vārtiem, stāvvieta atrodas jau pils teritorijā. Būve patiešām efektīga, kaut no seniem laikiem saglabajusies gandrīz tikai Holandes podiņu krāsns – ēka pārbūvēta un pielāgota skolas vajadzībām, te atrodas arī tūrisma informācijas birojs un biļešu kase. Pilij ir savs spoks - zilā dāma, barona pirmā sieva, kas vairākas reizes pārapbedīta, tādēļ vēl joprojām klīst pa pili. Savs nostāsts arī par pils nosaukumu: baronam Budbergam piederējusi liela zemes platība un daudz kalpu. Un pili viņš nolēmis būvēt tik skaistu kā nevienam. Pēc laika arī uzcēlis skaisto pili, taču tai nav bijis vārda. Visi centušies izdomāt, bet baronam neviens nav paticis. Tad viņš noskaities un pavēlējis, lai brauc pa ceļu un katru nācēju lai uzrunā. Pirmo vārdu, ko nācējs teiks, to liks pilij par nosaukumu. Braukusi arī pati baronese un netālu no leišu robežas satikusi leišu zemnieci.

Tā nesusi lielu klēpi gārsu. Baronese viņai prasa, ko šī nesot. Tā nobijusies, latviski arī lāgā nav mācējusi, atteikusi: «Gārsenes!» Visi nu nopriecājas par labo nosaukumu, un no tā laika pili sauc par Gārseni. Un te nu man jāsaka, ka šī noteikti ir viena no skaistākajām vietām Latvijā. Lai arī lietus līst plīkšķēdams, takas ir viegli ejamas un skati ir brīnišķīgi, upes līkumi jeb meandri kā speciāli izveidoti skatītājiem par prieku, iekārtotas arī vairākas atpūtas un ugunskuru vietas....Gārsenes Staburagu tomēr aplūkosim citu reizi...iznākam no meža pie mazas kafejnīcas, kurā arī ierīkota psihoneiroloģiskās slimnīcas pacientu gleznu un rokdarbu izstāde. Jā, vilnas zeķes ir īsti vietā....steigšus sazvanām “Strautu” māju saimnieci Ancenē un dodamies uz naktsmājām, siltumā un sausumā.