Pamostoties no rīta un vērojot laika apstākļus, nešķiet, ka kaut kas labs gaidāms no šīs dienas, bet mēs spītīgi sēžamies auto un dodamies plānotajā ceļā uz Jēkabpili. Spītība atmaksājas, jo jau ceļā mūs sāk lutināt saules stari, paverot rudenīgi vēso dabu visā tās krāšņumā. Veiksmīgi satikuši viesmīlīgo ceļabiedru, dodamies uz pirmo viņa plānā iekļauto objektu - Krustpils pili . Sajūsminos, ieraugot pils torni- tajā tiekam augšā vairāk vai mazāk viegli, kādā no stāviem paskandinam zvanu un, to darot, domājam par nepiepildītām vēlmēm (teika vēsta, ka tās piepildās)... No torņa paveras neaprakstāmi skaists skats- šķiet, ka lūkojies tālumā un esi tikai tu un vējš, kurš plucina tevi nesaudzējot. Dabas skaistais skarbums. Aplūkojam pils zāles ar postpadomijas eksponātiem un tad nokāpjam pagrabā, kur pazūd laiks un gribētos iedzert šampanieti! Skaists, sveču izgaismots, auksts, bet omulīgs- lielisks noslēgums pils apskatei. 

Tālāk dodamies uz Sēļu sētu. Tā līdzinās Brīvdabas muzejam, bet pie katra senā namiņa šajā vietā ir pat vēl vairāk piedomāts, un senā iedzīve nonāk līdz mūsu apziņai vēl veiksmīgāk. Ar jaukām domām apskatīta arī šī vieta. Jēkabpilī atrodas arī Pareizticīgo vīriešu klosteris. Pēc garām pārrunām, klostera māsa piekrīt pastāstīt par baznīcas vēsturi un tajā esošajām ikonām, un mums kā pagāniem atklājas daudz jauna un interesanta. Tiesa par mūku ikdienu un dzīvi neizdodas neko uzzināt, un kā dzirdēts, paši mūki par to izvairās stāstīt un var jau saprast- mēs katrs savas mājas sargājam no svešiniekiem, un klosteris ir viņu mājas… Ar nožēlu atvadamies no mūsu Jēkabpilieša, bez kura šīs pilsētas apskate nebūtu tik saistoša, bet dodamies tālāk.

Daugavas otra puse pārsteidz ar asfaltēta ceļa neesamību, bet tas nebojā prieku par baznīcas pilsdrupām, kas pārsteidz ar gleznaini saglabātiem logu rāmjiem, un, apvienojumā ar rudenīgi saulaino ainavu, izskatās izcili. Sasniedzam raudošā Staburaga atdusas vietu. Jau izkāpjot no auto, mani pārņem patīkams miers. Šajā vietā šķiet, ka pat vējš ir pierimis. Pirmo gan ieraugam Dieva ausi, kuru atstājam nobeigumam. Daži pakāpieni pie Daugavas vien vēsta, ka šeit reiz slējies 18metrus augstais Staburags. Aplūkojam mūsu Valsts VIP personu -G.Ulmaņa, V.V.Freibergas un Zatlera kunga stādītos kociņus...

Un atgriežamies pie Dieva auss: ļoti mistisks, cēls akmens. Apskatam arī Kokneses pilsdrupas no šīs puses, kas sagādāja vilšanos, jo otrā krastā tās izskatās baudāmāk. Tad jau mājupceļš ar burvīgiem dabasskatiem, nelielu pieturu, izlīdzot Velomāniem, kam ceļā Jēkabpils-Jaunjelgava gadījusies problēma ar pārvietošanos. Pēc pārbrauciena pār Pļaviņu HES pa Latvijas, droši vien, ka garāko tuneli, vēl tiek pamesta acs uz vietējo Skrīveru dendroloģisko parku un tad jau atpakaļ mājaspilsētā.