Gandrīz katrā pilsētā ir celtne, kuru nav iespējams nepamanīt – baznīca. Tā, protams, arī Baldonē. Luterāņu baznīcas celtniecības darbi pabeigti 1825. gadā, bet, šķiet, visgrūtākie laiki piemeklējuši padomju gados.

Baznīcā ražoja matu ruļļus

Pēc Otrā pasaules kara baznīcas iekštelpas pārvērtās līdz nepazīšanai. Tur tika ierīkots plastmasas izstrādājumu cehs. Kā populārāko tā laika produkciju baldonieši atceras plastmasas matu ruļļus – tādi vēl tagad mājās esot saglabājušies. Grūti pat iedomāties, cik daudz darba un pacietības deviņdesmito gadu sākumā, līdz ar atjaunoto Latvijas neatkarību, vajadzēja tolaik nelielajai draudzei (ap 20 cilvēku), lai dievnams pamazām atkal kalpotu nolūkam, kam tas paredzēts. Par laimi, draudzes priekšnieks bijis prasmīgs meistars Mārtiņš, kura vadībā veikti restaurācijas darbi. Tiesa gan, allaž cīnoties ar līdzekļu trūkumu. Līdz baznīcas atjaunošanai dievkalpojumi notika šaurajā, nelielas krāsniņas apsildītajā sakristejā, bet pamazām kuplāka kļuva gan draudze, gan skaistāka un krietni siltāka lielā baznīcas telpa.

Ērģeles skan brīnišķīgi

Baldones baznīca apmeklētājiem ir atvērta katru dienu no plkst. 10.00 līdz 16.00 un dežurants laipni pastāstīs par visu, kas savdabīgs un interesants. Tā Vijas kundze ar prieku rāda uz jaunajiem logiem, uz altāra akmeni, īstu granītu, kas atvests no Norvēģijas (Baldones draudzei ir labi draugi Norvēģijā). Patīkami, ka draudzei pievienojas daudz jauniešu un piektdienās notiek īpaši jauniešu vakari ar interesantu programmu. Draudzei ir kāda tradīcija: beidzoties Baznīcas gadam (Mirušo piemiņas dienā), pēc dievkalpojuma, kopā ar mācītāju, degošu lāpu gaismā doties uz pilsētas kapsētu. Liels prieks ir baznīcas jaunās ērģeles, daļējs ziedojums no kādas privātkolekcijas Austrijā. Ērģeles uzstādītas vien aprīlī, bet nu jau šķiet, ka tieši šajā baznīcā ar labo akustiku tām ir pati īstākā vieta. Vijas kundze teic, ka skanot brīnišķīgi.

Piemērotākā vieta observatorijai

Vai zinām vairāk vai mazāk par Baldones novadu, tomēr Riekstukalns šķiet atpazīstams nosaukums un vispirms saistās ar tālo zvaigžņu noslēpumiem. Pateicoties zinātnieku pētījumiem, 1957. gadā 80 metru (virs jūras līmeņa) augsto, mežu ieskauto un no dažādiem trokšņiem pasargāto Riekstukalnu atzina par pašu piemērotāko vietu observatorijas ierīkošanai. Latvijas Zinātņu akadēmijas Radioastrofizikas observatorija sāka darboties 1959. gadā. Neesot speciālistam vai vismaz astronomijas fanam, varbūt pagrūti orientēties zinātniskajos terminos un līdz galam izprast Latvijas astronomu veikto pētījumu nozīmi, bet sīka informācija atrodama gan speciālajā literatūrā, gan arī novada mājas lapā www.baldone.lv.

Pētīja milzu zvaigznes

Īsumā, vismaz nelielam ieskatam, šādi pieturas punkti par slaveno zvaigžņu pētīšanas centru:

• jau observatorijas darbības sākumā ar tolaik lielāko teleskopu Latvijā vienā no novērošanas paviljoniem ar atbīdāmu jumtu fotografēja zvaigznes un noteica to spožumu;

• ar radioteleskopu ik dienas, neatkarīgi no laika apstākļiem, notika Saules radioizstarojumu uztveršana un reģistrēšana, kas deva iespēju noteikt magnētiskās vētras virs zemes; varēja uztvert arī kosmisko raķešu signālus;

• vienīgi Riekstukalna observatorijā visā Padomju Savienībā pētīja sarkanās milzu zvaigznes jeb maiņzvaigznes;

• 1966. gada decembra naktī pirmie uzņēmumi tika veikti ar unikālu teleskopu, vienu no lielākajiem pasaulē - tā saukto „Vareno Šmidtu” (ražots Vācijā).

•  

Izcils Latvijas astronoms

Tagad, dodoties uz Riekstukalna observatoriju, pārņem gan bijība to cilvēku priekšā, kas te strādājuši un izpratuši to, kas parasti cilvēkam paliek lielā Visuma mīkla, gan pārdomas, jo apkārtne šķiet tik tukša un pamesta. Tomēr – ne gluži: viens no izcilākajiem Latvijas astronomiem Jānis Ikaunieks šajā vietā paliks mūžam. Observatorijas dibinātājs un pirmais direktors apglabāts turpat Riekstukalnā un par viņa kapa vietu liecina piemiņas akmens.

Anita Grīniece