Braucot pa Baldones – Daugmales ceļu apmēram četrus kilometrus, labajā pusē nevar nepamanīt izcilu simtgadīgu liepu aleju, kuras galā Mencendarbes vai, varbūt precīzāk, Mencendorfas muiža (kā kurā avotā minēts). Nosaukuma skaidrojums pavisam vienkāršs: Mercenes – meža pīles, Dorfa – ciematiņš. Jā, šī muiža patiešām slavena ar savulaik varenām pīļu medībām.

Mencendorfa bija īpaša 

Muižu visbiežāk saista ar Līvenu vārdu, kas bijuši pēdējie Mencendorfas īpašnieki un šeit mituši ap pusotra simta gadu. Apkārtnē Līveniem bijusi ne viena muiža vien, bet citās parasti netika dzīvots – par tām gādāja pārvaldnieki un, pateicoties ģipša raktuvēm, deva lielus ienākumus. Tikai Mencendorfa muiža, no Kurzemes – Zemgales hercoga Pētera nopirkta 1786. gadā, Krievijas cara armijas ģenerālim Matiasam Līvenam šķita gana laba, lai te vasarās pēc Pēterpils rosības atpūstos mierā un klusumā savā tā dēvētajā Medību pilī, izbaudot tuvējo mežu ieloku svaigo un veselīgo gaisu.

Pateicība saviem suņiem 

Bet Līvens pats gan nav bijis ilgstošas mierīgas atpūtas piekritējs, jo Mercendorfā taču tāda iespēja kā pīļu medības! Tuvumā veseli trīs ezeri – Lilijas, Lejas un Kausa. Pie muižas tikuši izrakti arī trīs dīķi. Viesu medībās nekad nav trūcis un tāpat varen daudz bijis pašu pīļu. Muižā turēti gan zirgi, gan suņi. Zirgu ganībām ierīkotas plašas pļavas, bet suņiem Līvens veltījis īpašu uzmanību un rūpes. Ikkatra medību suņa aiziešana viņā saulē bijis kā vissmagākais pārbaudījums. Stāsta, ka akmeņu krāvums pie muižas radies tādēļ, ka Līvens tieši tur apglabājis savus suņus.

Durvis vēl tādas pašas 

Ja gribam sajust, kā muižā bijis Līvena laikos, tad vērts apskatīt (un atvērt) ieejas durvis un iekšpusē uzkāpt pa kāpnēm - tās nav mainījušās. Tāpat vēl saglabājusies vecā plīts (stāsta, ka arī tagad to pie vajadzības varot lietot) un augsts mūrītis no baltiem podiņiem, kur ierīkota īpaša slēptuvīte, kur ēdienu saglabāt siltu. Vēl no veciem laikiem – neiztrūkstošie muižu spoki. Mercendorfā esot spoku pārītis: gaišā dāma un tumšais kungs. Ko viņi īsti dara, tagadējie muižas iemītnieki īsti nezina teikt, redzēts nav, bet trokšņi naktī tukšajā zālē gan dzirdēti.

Viens no vecākajiem bērnunamiem Pašlaik Mencendorfas muižā ir Baldones bērnunams. Kā stāsta vadītāja, bērnunams darbojas jau no 1939. gada un ir viens no vecākajiem Latvijā. Rūpīgi tiek kopta liepu aleja, no jauna izrakts viens no kādreizējiem dīķiem, izremontētas iekštelpas, pakāpeniski atjaunots muižas parks. Tagad bērnunamā dzīvo 10 iemītnieki un nelielais skaits rada šaubas par iestādes tālāko pastāvēšanu. Ir doma par krīzes centra veidošanu, taču jāņem vērā, ka vēsturiskās ēkas saglabāšana nepieļauj īpašas pārbūves, piemēram, liftus. Kādas atpūtas bāzes ierīkošanai savukārt nav īsti pateicīga ainava; septiņdesmitajos gados bērnunama darbinieku vajadzībām uzbūvētas vairākas neizteiksmīgas tipveida dzīvojamās ēkas.

Joprojām jūtams dzimtas gars Līvenu dzimtas pēcnācēji joprojām dzīvo Vācijā un gandrīz katru gadu atbraucot ciemos. Tā ir cieņa pret savu senču piemiņu, jo jau pirmās Latvijas brīvvalsts laikā par muižu un zemi izmaksāta kompensācija un Līveniem te nekas vairs nepieder. Bet dzimtas gars tomēr ir jūtams – ne velti vienā no muižas zālēm uz mums no portreta raugās kāda Līvena nopietnā seja. Gluži labi var iedomāties, ka vēl arvien tiek pieskatīts senču īpašums un dots labs vērtējums visiem labajiem darbiem, kas Mencendorfā jeb Mencendarbē – Medību pilī tiek un tiks veikti.

Anita Grīniece