Jā, kādreiz, pieminot Baldones vārdu, uzreiz prātā nāca arī sanatorija ar dziednieciskajiem ūdeņiem un dūņām. Par sanatoriju šajos laikos būtu tas sliktais stāsts, bet patīkamais – sērūdens avotiņš joprojām ir. Dabas dotais ārstniecības veids tāpat vilina skaistuma un labas veselības cienītājus.

No pilīm un būdiņām

Spriežot pēc parkā uzstādītā akmens netālu no avota, Baldones sērūdens pozitīvās īpašības sāktas izmantot 1186. gadā. Jo vairāk gāja gadi un gadsimti, jo vairāk cilvēku te vēlējās izārstēties no savām kaitēm. Īpašs laiks ir 18. gadsimta beigas un Līvena, Mercendarbes muižas īpašnieka vēlme palīdzēt sasirgušajiem. Līvens vispirms no Kurzemes – Zemgales hercoga noīrēja teritoriju ap Baldones sēravotu, uzcēla pirmās specialās mājas kūrviesiem. Arī hercogs Pēteris Bīrons pats nesmādēja Baldones labumus un atsūtīja šurp ārstēties savu kundzi hercogieni Doroteju. Augstajiem viesiem jau visas ērtības bija gana, bet vienkāršajiem cilvēkiem nācās šo to pieciest. Lai kā Līvens pūlējās, visiem pieejamu naktsmītņu nepietika un prastākie ļautiņi meklēja naktsmājas zemnieku mājās, šķūņos un būdiņās.

Veselajiem iepriecinājumu 

Līveni rūpējās par ļoti praktiskām lietām: sēravota nostiprinājumu un avota tvertni. Ar jumtiņa izveidi to sargāja no laika apstākļiem. Kad Kurzemes – Zemgales hercogisti pievienoja Krievijai, cara valdība atļāva Līveniem iekārtot arī peldu iestādi. Tas droši vien bija lieliski, jo ārstnieciskās īpašības piemīt gan ūdenim, gan dūņām! Pirmā vannu māja tika atklāta 1795. gadā un vannas bijušas no koka. Tiesa, ūdens lietots ne tikai ārīgi, bet arī iekšķīgi. Pie sēravota bijusi plāksne ar uzrakstu vācu, latīņu un krievu valodā. Latīniski skanēja: Aegrotis salutis, sanis Laetitae. Mūsu mēlē tas nozīmētu apmēram šādi: slimajiem veselību, veselajiem iepriecinājumu.

Sanatorija iet postā

Baldones domes darbiniece, zemes ierīkotāja Aija Ciseļonoka teic, ka no seniem laikiem Baldonē visievērojamākā vieta bijusi sanatorija un sanatorijas parks. Līdz ar īpašnieku maiņu viss gājis uz posta pusi. Tagad var apskatīties, kas notiek ar sanatoriju, ja vismaz 15 gadus vēsturiskās ēkas saglabāšanas labā neviens roku nav pielicis, taču tieši ar sanatoriju cilvēki parasti saista Baldones vārdu (pašreizējais īpašnieks ir SIA „Baldones parks”; pašvaldībai ar to nav nekādas saistības). Toties jauki, ka netālajā Riekstu kalnā populāras kļuvušas slēpošanas trases ar vilinošiem piedāvājumiem. Jūtot, ka ziemā notiek pilsētas caurbraukšana. Tikai ar nakšņošanu, līdzīgi kā Līvena laikos, pagrūtāk. Bet labi, ka vismaz tik daudz - Baldones centrā ir hostelis, kuru īpaši iecienījuši slēpošanas entuziasti no Lietuvas.

Baltā pils, ozols un akmens

Pašvaldība rūpējas, lai vismaz tā sanatorijas parka daļa, kur atrodas sēravoti, tiktu uzturēta kārtībā. Apmeklētāju netrūkstot. Zinātāji teic, ka ūdens lieliski līdzot matiem, ādai, acīm. Kad acis, izmazgātas avotā, skaidras, var palūkoties arī tālāk, kas vēl Baldonē ievērības cienīgs. Noteikti Baltā pils: bijusī medību pils (dzirdēts, ka audzēti fazāni un tad palaisti savā vaļā medību vajadzībām), tagad tur Baldones mūzikas skola.

Baldones simbols ir vāvere, bet pilsēta var lepoties arī ar zirgiem – ir pat četras sporta zirgu audzētavas, kur nodarbojas ar jāšanas sportu. Zirgi tāpat esot vairākās privātmāju saimniecībās. Ar ko Baldone vēl lepojas? Noteikti ar vēsturi. Piemēram, paši baldonieši pat pārsteigti, ka nesen iepazītā autentiskā grāmatā par hercoga Jēkaba laikiem lasāms - Baldone minēta kā ļoti nozīmīgs amatniecības centrs. Bet, protams, protams – pāri visam sēravoti.

Pirmā pasaules kara laikā ne viens vien kareivis te dziedējis savas rētas, un, iespējams, pateicībā par veiksmīgo atveseļošanos un sakarā ar kādas augstākas priekšniecības vizīti, sanatorijas parkā iedēstīts ozols. Atzīmējot sanatorijas jubileju,1935. gadā šo zīmīgo vietu apmeklējis Kārlis Ulmanis un pie ozola atklājis piemiņas akmeni ar patriotisku teksts. Vārdi nozuduši, bet akmens un ozols Baldones centrā joprojām dzīvo savu mūžu. 

Anita Grīniece