Lai arī lielākās Zemgales upes Lielupes garums ir 119 kilometru, tai ir 250 pieteku. Upe iesākas pie Bauskas, satekot Mēmelei un Mūsai un ieplūst Rīgas jūras līcī. Lielupes augšdaļas posma stāvie krasti un ūdens krāces ir lieliski piemērotas ūdenssporta mīļotājiem, savukārt ieteka jūras līcī ir skaista vieta pastaigām gar upes krastu.

Lielupes tagadējā ieteka jūrā izveidojusies 1755.gadā, senāk upe ietecēja Daugavā un tās lejas daļa tika saukta par Buļļupi, kas, iespējams, ir Lielupes agrākais nosaukums. Buļļupe, ko mēdz dēvēt arī par Buldurupi, ir agrākā Lielupes gultne, līdz upes kādreizējais ietekai Daugavā. Kad no 1765.līdz 1768.gadam jauno Lielupes gultni centās aizsprostot, bet pēc pāris gadiem tā atkārtoti tai pašā vietā izlauza sev ceļu uz jūru, radās pašreizējā Daugavgrīvas sala. Daugavgrīva atrodas Rīgas ziemeļrietumu daļā uz Buļļu salas, un, kaut arī tā robežojas ar Rītabuļļiem, Bolderāju, Mangaļsalu un Vecmīlgrāvi, savienojums pa sauszemi tai ir tikai ar Rītabuļļiem, bet pa tiltu – ar Bolderāju.

Rītabuļļi, ko mēdz saukt arī par Vakarbuļļiem, atrodas galvaspilsētas galējā ziemeļrietumu stūrī uz Buļļu salas, un robežojas ar Daugavgrīvu, ar ko tai ir vienīgais savienojums pa sauszemi, Kleistiem, kā arī Jūrmalu. Nosaukumus „Rītabuļļi” un „Vakarbuļļi” devuši uz salas mītošie zvejnieki, tādēļ, ka no rīta saule lec Rītabuļļu, bet vakarā riet Vakarbuļļu pusē. Šodien apdzīvotāki ir Rītabuļļi, savukārt Vakarbuļļos atrodas 52 hektārus plašais dabas liegums, kas izveidots 1993.gadā ar tā nozīmīgāko vērtību – jūrmalas pļavām. Savukārt Rītabuļļu apkaimē atrodas tā sauktā Vakarbuļļu peldvieta - šovasar vienīgā galvaspilsētā, kurai piešķirts Zilais karogs.

Daugavgrīvas apkaimē, Buļļupes ietekā Daugavā, upes kreisajā pusē, atrodas Mīlestības saliņa. Trīsstūrveidīgās formas sala ir purvaina, ar aizaugušiem ezeriņiem, klāta kokiem un krūmiem. Mīlestības saliņa, kuras platība ir aptuveni 0,6 kvadrātkilometru, radusies 19.gadsimta otrajā pusē, uzkrājoties Daugavas sanestajām smiltīm un dūņām, kad tika veidoti upes gultni regulējošie dambji. Vēstures avotos Daugavgrīva pirmo reizi minēta 1205.gadā, krusta karotājiem kādreizējās Daugavas grīvas labajā krastā uzceļot cisterciešu klosteri. Arī vēlākajos laikos – 17.un 18.gadsimtā Daugagrīva bija karotāju iekārota vieta. Daugavgrīva tagadējā vietā izveidojās 17.gadsimta sākumā, kur tajā pat gadsimtā tika uzcelts vienīgais cietoksnis pie Daugavas grīvas, un sāka darboties latviešu skola.

Gadsimtu vēlāk jau apdzīvotā vieta kļuva par Rīgas ziemas ostu, kurā ziemu pārlaida aptuveni 1000 kuģu. 18.gadsimta otrajā pusē tika uzcelta 31, 4 metrus augsta čuguna bāka. Pagājušā gadsimta sākumā Daugavgrīvā jau bija uzceltas aptuveni simts ēkas, un vietu apdzīvoja ap 2000 cilvēku – galvenokārt, zvejnieki un ostas strādnieki. Rīgai Daugavgrīva pievienota 1924.gadā. Daugavgrīvas cietoksni, bāku, kā arī klostera annāles, kas ir senākais zināmais Latvijā tapušais annālistikas darbs, tūristi var apskatīt vēl šodien. Annāles veidojušās no 1211.līdz 1305.gadam, līdz beidza pastāvēt Daugavgrīvas cisterciešu klosteris.

Lielupes ieteka Rīgas jūras līcī pie Daugavgrīvas