Pēc lokatora uzspridzināšanas vēl aizvien vietu zem saules ir atradusi vesela pilsēta, kuras platība sasniedz 49 hektārus. Vietējie iedzīvotāji jau ir pieraduši pie tūristu pastiprinātās intereses par šo vietu, jo tā ir vietējā mēroga „spoku pilsēta” ar savu militāro raksturu. Slēgtā un norobežotā no ziņkārīgajiem teritorija vēl joprojām „sargā” gan skolu, gan bērnudārzu, gan veikalus un klubus, gan slimnīcu un pirtis – visas normālai dzīvei vitāli nepieciešamās administratīvās vienības. Šeit iekopti arī ābeļu dārzi un siltumnīcas, un lielākā daļa no ēkām ir labā stāvoklī, vien bērnudārzs nav izturējis laika pārbaudi un ir slēgts jebkāda veida interesentiem. Citādi armijnieki, kas bija šīs pilsētiņas iedzīvotāji, atstājuši visu labā stāvoklī, un, atšķirībā no citām mirušajām pilsētām, šeit logi vēl joprojām saglabājuši savu galveno funkciju – būt iestiklotiem.

Mākoņi virs Skrundas 

Interesantākais, ka šajā objektā var iekļūt vien ar atļauju, kas izraisījis asu polemiku dažādu piedzīvojumu kārotāju vidū – vieni pret šo vietu izjūt bijību un cieņu, tverot kādas ļoti īpašas vēstures asociācijas, bet citi atkal spriež, kā var „apiet” apsardzi un meklēt adrenalīnu aizliegtajā zonā. Jebkurā gadījumā šī vieta kā jebkura cita līdzīga izraisa pastiprinātu interesi, un visi kā viens atzīst, ka šeit tiešām ir kaut kas netverami varens…

Lokatora bijušais veidols

Tā saucamais Kombināts tiešām uzdzen šermuļus – plaša teritorija, pa kuru dzenājas vien Dieva aizmirsti putekļi, un interesantākais liekas fakts, ka Rīgas Dome reiz bija plānojusi šeit izmitināt galvaspilsētas pensionārus. Kur vēl piemērotāka vieta jau tā vientuļai un saules mūžu nodzīvojušai dvēselei? Projekts tā arī netika īstenots – tā kā emocijas paliek ieturēti neitrālas un norobežotas no ārpasaules īstenības.

Viss tiecas atgriezties uz pirmsākumiem 

Nedaudz no faktiem… Skrundas lokatoru apkalpoja 539 virsnieki, 110 civilpersonas un 72 kareivji, un šīs vietas iedzīvotājiem sakari ar apkārt esošo vidi bija krietni ierobežoti, kas norāda uz vietas nolemtības raksturu jau pašos pamatos. Vietējie min, ka krievu armijnieki nemaz tā īsti nav pratuši atpūsties un tikuši ārā, uzvedās kā buļļi pavasarī, kas liek ne tik daudz secināt par slāviskās izcelsmes cilvēku dabu, bet gan par vietas lāstu, ja tā var izteikties…

Jāpiemin, ka materiālu vēsturisko vērtību medniekiem šis nebūs īstais galamērķis, jo viss, kas bija aiznesams, ir aiznests, palikusi tikai nevienam nevajadzīgā sadzīves aura, pēc kuras laikam pat agrākie vietējie iedzīvotāji ļoti neskumst. Pēc pompozās lokatora spridzināšanas, šķiet, ka šī vieta nav zaudējusi neko no sava īpatnējā šarma, un tukšums šeit ir taustāma substance ar gaisā virmojošo nožēlu par aizmirsto padomju varas rēgu.