Viena no jaukākajām vietām Ķemeros ir Lielā tīreļa laipa, kas iestiepjas tīrelī 3 km garumā, līkumojot starp purva ezeriņiem un sūnainiem ciņiem ar mazām, dīvainām purva priedītēm. Takas vidusdaļā, tur kur kādreiz bijusi meteostacijas mājiņa, uzcelta 5 m augsta skatu platforma. Tā kā purvs ir samērā klaja vieta, vējam te ir kur ieskrieties. Šis purvs skaitās tāds kā „pusaudzis”, jo ir tikai 8000 gadus vecs, šajā ziņā igauņi ir mums priekšā un var lepoties ar 14 000 gadus veciem purviem. Taču ainavas, ko šeit var ieraudzīt, ir skaistas neatkarīgi no purva vecuma. Protams, nevajag cerēt, ka, tā vienkārši ejot pa purva laipu, ieraudzīsiet kaudzēm zvēru un putnu.

Divkājaino kompānijas nav nemaz tik nepamanāmas un visa dzīvā radība jau laikus ir informēta, ka kārtējie viesi atkal ir klāt. Vislielākās iespējas ir ieraudzīt kādu uz laipas sildošos čūsku vai tālumā pa purvu bradājošu dzērvi. Ir visādi mazie putneļi, bet reizēm var palaimēties redzēt planējam jūras ērgli. Daudz statiskāka un tālab labāk apskatāma un izpētāma ir augu valsts – dažādas sfagnu sugas, no kuru nosaukumiem parasti vislabāk visiem atmiņā paliek Magelāna sfangns (sūnāja paveids). Par tiem ezeriņiem. Parasti visi grib peldēt, ko arī var darīt, ja paveicas ar apmeklējuma gadalaiku un, ja nebaida bezdibenis (cietais dolomīta slānis purvā ir kādu 7 – 8 m dziļumā). Jāatceras arī tas, ka purva ezeriem nav krastu. Tas, kas robežojas ar ūdeni, parasti ir trausls sfagnu pārklājums.

Kemeru parks 

„Ķirzaciņa” un „Tautumeita”

Tie sērūdeņi, kas veidojas zem Ķemeru Lielā tīreļa, dolomīta slānim reaģējot ar purva skābo ūdeni, bieži vien izplūst nedaudz tālāk. Tādēļ lielu daļu avotu var atrast ap Ķemeriem un daudz to ir arī Smārdes apkārtnes mežu grāvjos. Vispirms aplūkojam tos zināmākos – „Ķirzaciņu” un „Tautumeitu”. Ķirzaciņas vietā kādreiz bijis uzstādīts delfīniņš kā veselības simbols, kas ir arī attēlots Ķemeru ģerbonī. Saklausījusies nostāstus par ūdens dziedinošo spēku, saprotams, avotā nomazgāju seju, taču padzerties nesaņemos -tomēr avotam sēra dēļ ir specifisks aromāts. Nolemjam braukt tālāk uz Kaņiera pilskalna taku. Tā ir neliela, ap 1,5 km garumā, taču tur var redzēt daudz ko. Vispirms jau mitro mežu ar kritušiem un satrunējušiem, pēdējā vētrā izgāztiem milzeņiem. Šī ir vieta, kur var ieraudzīt retās dzeņu sugas, ja palaimējas.

Taka iet gar pašu ezera krastu un niedru audzēm, kur diezgan bieži var dzirdēt lielo dumpi. Tā izdotā skaņa ir stipri līdzīga tai, kādu rada iepūšana tukšā stikla pudelē. Rudenī te var vērot migrējošās zosis, pīles, dzērves.. Īpaši paveicas, ja notver brīdi, kad kāds palielāks bariņš nolaižas ezerā atpūsties vai paceļas tālākam ceļam. Pašā pilskalnā ir ierīkots skatu laukums un ugunskura vieta. Patiesību sakot, neviens tā īsti nezin, vai te maz tiešām ir bijis pilskalns. Pilskalnu pētnieks Ernests Brastiņš savos rakstos apgalvoja, ka ir, bet netrūka arī daudz zinātnieku, kas uzskatīja, ka akmeņu krāvumi te palikuši, atkāpjoties Litorīnas jūrai. Ikviens jau var izvēlēties to versiju, kas vairāk tīk- visromantiskākā ir tā, kas stāsta, ka šajā pussalā ir bijusi jūras laupītāju apmetne un iespējams šeit tikuši glabāti salaupītie dārgumi…