Aglonas maizes muzejs ir vienīgais šāda veida vēstures glabātājs visā Baltijā, kur cilvēks tiek rosināts uz sarunu par maizi, par maizes tapšanas norisēm. Tiek piedāvāti, protams, arī dažādi vēderprieki, kuru rosinās apkārt esošā tikko ceptas rudzu maizes smarža – svaigas maizes degustācija, dažādu zāļu tēju baudīšana, kā arī ir iespēja uz vietas savā īpašumā iegūt kaut ko no piedāvātās produkcijas. Ekspozīciju veido daudzie ar maizes tapšanas procesu saistītie priekšmeti – spriguļi, lizes, abras un daudz kas cits, kas tiešā veidā ir radījis maizīti. Tepat atrodas arī ceptuve, kur vasaras sezonā var sagatavot pat 600 – 700 rudzu maizes klaipiņi dienā. Un, tā kā tas ir roku darbs, tas ir ievērojams daudzums. Jāpiezīmē, ka līdztekus tiek cepta arī savādāka, ikdienā neierastāka un vidējam aritmētiskajam pilsētniekam pat nepazīstama produkcija, piemēram, Jumīša maize no rupjajiem rudzu miltiem.

Katra lieta ar savu dvēseli 

Apmeklētāji tiek uzņemti kā īpaši viesi - pati saimniece, arī SIA „Aglonas Maize” priekšsēdētāja, sagaida ciemiņus latgaliešu tautastērpā, ar vietējiem raksturīgu runas manieri, dziesmām un teatralizētu uzvedumu, kas muzeja apmeklējumu padara ļoti īpašu. Apkārt valdošā noskaņa vedina domāt, ka esat ieradies ciemos pie sev tuva drauga, kas sagaida ar īsta latvieša viesmīlību un taktu – apkārt degošās sveces, zāļu tējas māla krūzītēs un rudzu maize uz linu galdauta liek baudīt labākās latviešu tradīcijas, kas, kā zināms, veidojušās 3000 gadu ilgā laika posmā. Saruna, kuras galvenā varone allaž ir maizīte, risinās paralēli ar klaipa izgaršošanu un iepazīšanu. Labības audzēšanai, maizes cepšanai un pat ēšanai ir sava vēsture – virkne sakāmvārdu, ieražu, pasaku, ticējumu… Raugoties uz šo vietu, īsti vietā ir teiciens, ka neviena maize nav bez garozas, neviens darbs nav bez grūtībām. Jo saimniece patiešām ir ieguldījusi dvēseli, lai katrs apmeklētājs sajustu to īpašo, neredzamo saikni.

Izlolotais maizes klaips 

Vai esat ieklausījušies, kā san vārpas vai kā skan spriguļi? Katra no šīm skaņām vēsta, ka tīrs, balts padarītais darbs rada baltus rudzus un baltu maizi. Šeit Jūs varēsiet iemācīties senas rotaļas, kas, protams, ir saistītas ar labību un maizi, izmēģināt spēkus dzirnavu griešanā vai pilnas graudu sētuves turēšanā, kas liks paraudzīties citām acīm uz mums katram ikdienā pierasto, šķietami izzināto maizes riecienu. Laiki mainās, tiem līdzi – arī tradīcijas un ēšanas ieradumi. Jaunie Latgales kulinārā mantojuma ēdieni nav vairs tik sātīgi, tie ir modernāki un ar izdomu bagātāki, bet saimniece prot pagatavot arī senos latgaļu ēdienus, tādus kā krupnīku, gruci, veistekni un citus.

Latviešu spēka simbols 

Muzejs tapis vien 2005.gadā, bet to ir apmeklējuši jau tūkstošiem ekskursantu, jo nenoliedzami šai vietai ir sava īpašā gaisotne un silts mājīgums, kas liek uz šo vietu raudzīties ar atvērtu sirdi. Bieži šeit tiek svinētas arī kāzas un dažādi pasākumi, taču tūristiem šeit iespējams klausīties kolektīva „Dziga” mūziku, apskatīt un iegādāties viņu mūzikas instrumentus, māla traukus un izstrādājumus no Latgales podniekiem. Tādēļ, runājot par nākotnes perspektīvām, otrajā stāvā veidosies jauka viesu māja – katra savā krāsā un savā nozīmē, ar salmu maisiem un bērnu darbu izstādi. Šī neapstrīdami ir vieta, kur miers un mīlestība iet roku rokā, katrai detaļai piešķirot jēgu un neatstājot tai iespēju būt virspusīgai…