Latgale ar savām zilo ezeru acīm spējusi savaldzināt nevienu vien, pat nejaušu garāmbraucēju. Ja reiz esi ieskatījies šai „kautrīgajā meitenē”, tad sirds pat Kanāriju salās vairs nerod mieru. Tāpat ir arī ar mums – bariņu azartisku ceļotāju, kuri iepazīst un aizvien no jauna cenšas atklāt Latgales krāšņo dabu, savdabīgo mentalitāti un mainīgo garu.

Rēzeknes rajona Pušas pagasts kādreiz bija viens no centriem šai apkaimē. Te ir ļoti skaista baznīca, zvanu tornis, kādreiz darbojās skola, kuru slēdza vienu no pirmajām Latvijā. Daudz kas pagastā ir manījies, bet vērtības, kas saglabātas un tiek radītas no jauna ir vērts redzēt. Viesu namu „Leiči” Rēzeknes Rajona Pušas pagasta Voicišos atklājām pavisam nejauši. Pirmais, kas noteikti metas acīs, ir savdabīgās viesu mājas celtnes. Tās pašas guļbūves vien ir. Tomēr ar savu raksturu, šai apkaimei neraksturīgo krāsu gammu un saimnieku radošo pieeju iekārtojumā, viesu nams „Leiči” izstaro savu vienreizēji pozitīvo enerģiju.

Viesību māja 

Skats, ko baudījām raugoties uz Pušas ezera ainavu no „Leiču” nama pagalma, liek vienīgi priecāties par to, cik veiksmīgi cilvēki pratuši iedzīvoties šajā dabas radītajā gleznā. Viss ir sakārtots tā, lai atpūtnieku komfortam radītās lietas ir tikai dabisks šī krāšņā zemes stūrīša papildinājums. Tā kā nebijām vienīgie viesi, turklāt, bijām ieplānojuši pavadīt šeit tikai vienu diennakti, saimnieks Jānis mums ierādīja vietas lielajā ēkā. Pārējās divas mājiņas jau labu laiku bija aizņemtas, un viesi tuvākajā laikā braukt prom negrasījās. Istaba apbūra ar savu dabiskā koka interjeru. Sienas, grīda, griesti - svaigums, siltums un mājīgums. Tepat arī televizors un mūzikas atskaņotājs. Lai gan šī tehnika mums nepavisam nenoderēja, patīkami tomēr apzināties, ka padomāts arī par tik elementārām lietām. Arī vannas istabas apmeklējums nelika vilties – duša un visas pārējās ekstras Eiropas līmenim atbilstoši. Visādā ziņā ārzemju ciemiņus šurp vest var droši, jo nebūs kauns par mazmājiņu krūmos vai vēdlodziņu gaisa kondicioniera vietā.

Istabas iekārtojums 

Izkravājuši vajadzīgākās mantas, nolēmām nezaudēt ne mirkli un doties baudīt „Leiču” piedāvājumu. Te nu mūsu grupai nācās sadalīties, jo mūsu kungi, kuri ir azartiski makšķernieki, steidzās noīrēt laivu un doties lielās zivs medībās. Dāmām neatlika nekas cits kā pirmo dienas daļu pavadīt laiskojoties saulē un peldoties dzidrajā Pušas ezera ūdenī. Kad bijām pietiekoši apcepinājušās, nolēmām izmest kādu līkumu gar ezera krastu. Parasti atpūtniekiem tiek piedāvāta dabas taka gida pavadībā, bet mēs šoreiz atteicāmies, jo nebijām plānojušas veltīt pastaigai pārāk daudz laika.

Ap pusdienlaiku mūsu vīrieši bija sarūpējuši mums brangu zivju lomu. Cik nu brangu, bet pašu rokām pagatavota zivju zupa, sēžot lapenītē pašā ezera krastā, garšoja makten labi. Pārsteidza šeit piedāvātā iespēja izmantot pilnībā aprīkotu virtuvi, kur ir gan ledusskapis, gan plītiņa, izrādās arī traukus pašiem nebija jāved līdzi. Droši vien, ja palūgtu, saimniece mums arī pusdienas pati būtu sagatavojusi. Pēcpusdienā sākās īsto aktivitāšu laiks. Jau bijām sapazinušies ar vairākiem šī nama viesiem, kuri uzaicināja mūs uz volejbola turnīru. Spēles pārtraukumos - pelde ezerā, un atkal nākamais sets. Vakarpusē nama saimnieks pabrīdināja, ka būs izkurināta pirts, un šis mums katrai iešot par personīgo pirtnieku. Atjokojāmies, ka latgaliešu meitenes kautrīgas, tāpēc pirti baudīsim no vīriešiem atsevišķi. Vispār „Leičos” ir divas pirtis, bet tā kā pērties gribētāju nebija pieteikušies daudz, Jānis izkurināja tikai vienu. Kad vīrieši izsildījušies, izpērušies un izmērcējušies ezerā, nāca atpūsties pie alus kausiem, pienāca arī dāmu kārta. Ko tur liegties – ar trim piegājieniem bija par maz, bet ar pieciem jau šķita par daudz.

Pēc pirts zvaigžņotas debesis, dziesmas pie ugunskura un sarunas, sarunas, sarunas... par šejienes dabu, cilvēkiem, pārmaiņām un patiesām vērtībām. Sarunās atklājās, ka atpūtas bāzes „Leiči” patiesie saimnieki ir broļi čiuļi, īstenie Kurzemnieki. Pirmo reizi atbraucot uz Latgali, viņi tā tika savaldzināti ar šejienes dabu, ka otrais brauciens jau bija ar mērķi atrast zemi šī atpūtas kompleksa celtniecībai. Pirms trim gadiem tika uzbūvēti viesu nams un lauku māja ezera krastā, pirms gada viesus sāka uzņemt arī lielajā guļbūves mājā, kuras terase ir kļuvusi par iecienītu vietu rīta tējas baudīšanai un ezera ainavas aplūkošanai. Ar vērienu, īstenā latgaliešu, garā te tiek rīkotas gan kāzu svinības, gan jubilejas, gan lielas un mazas balles. Saimnieces ir izpelnījušās atzinību par krāšņi un gaumīgi klātiem galdiem, sātīgiem un grezni rotātiem ēdieniem.

Vasarā tūristi labprāt brauc šurp ar teltīm. Apkārtnes mežos var sēņot un ogot, tepat ir laivas, un makšķernieki pat atļaujas var iegādāties uz vietas. Kamēr bērni izklaidējas rotaļu laukumā, pieaugušie var spēlēt futbolu, basketbolu, volejbolu. Padomāts ir par dažādiem sīkumiem un arī īpašo mājas kolorītu, piemēram, par kamīnu romantikas baudīšanai, malkas pavardu ēdiena gatavošanai un pat cepli slapjo zeķu žāvēšanai. Runājot par Latgales tūrisma piedāvājumu, nākotnes virzību un plāniem, „Leiču” saimnieks mums deva mājienu, ka drīz vien lūkoties uz šejienes dabas krāšņumu varēs arī no treknas pīles lidojuma augstumiem. Joks. Bet patiesībā, šeit tiks būvēts skatu tornis, kas ļaus vērot neaizmirstamu Pušas ezera panorāmu. 

Ja reiz būsiet viesojušies „Leičos”, redzēsiet, baudīsiet un spēsiet novērtēt kaut vai mazumiņu no plašajām iespējām un piedāvājuma, tad tāpat kā mēs vēl ilgi dzīvosiet šīs pasakainās vietas valdzinājuma gūstā.