Nāc uz Nāves salu, tur tev’ gaidīšu Un pie raķeš’ gaismas saldi skūpstīšu... /no strēlnieku dziesmas/

Tikai ar laivu

Tik daudz dzirdēts par varonīgajiem Nāves salas cīnītājiem, ka nudien vismaz reizi gribētos tur nokļūt (Daugmalē, no Rīgas – Jaunjelgavas šosejas). Tomēr, kā izrādās, tas nav tik vienkārši kā aizbraukt ar auto vai aiziet kājām. Norādes ceļš uz kauju vietām pavisam negaidot izbeidzas Daugavā... Šajās rudens dienās nejaušam ceļotājam atliek vien sajust salai pretējā krasta jauno priežu smaržu, izstaigāties pa takām, kas atkal un atkal atgriežas pie Daugavas, nolūkoties pāri ūdens klajumam un iedomāties, kas gan šeit notika Pirmā pasaules kara laikā. Pēc Rīgas HES uzcelšanas Nāves sala, kas kādreiz bijusi sauszemes daļa un savu nosaukumu ieguvusi simboliski (tā šo zemes strēli nosauca latviešu strēlnieki), tagad tiešām ir sala un nokļūt tur var vien ar laivu.

Nāves sala sargāja Rīgu

1915. gadā cariskās Krievijas armija, atkāpjoties Daugavas kreisā krasta ielokā, saglabāja placdarmu – Iksķiles priekštilta nocietinājumus. Tos no 1916. gada pavasara līdz vēlam rudenim kopā ar krievu armijas vienībām aizstāvēja latviešu strēlnieki, izturot intensīvas apšaudes un gāzu uzbrukumus. Zināmā mērā Nāves sala sargāja Rīgu (pēc nocietinājumu atstāšanas bez kaujas vācu rokās krita arī Rīga). Vācijas armijas pavēlniecībai Nāves sala bija kā nelāga skabarga acī. Īpaši traģiska vēstures diena - 25.septembrī vācieši veica nocietinājumu likvidēšanas operāciju ar lielos apmēros pielietoto indīgo gāzi. Tomēr Nāves salas aizstāvji, zaudējot turpat trīs simtus kritušo un nosmacēto, placdarmu noturēja.

Gadiem neauga zāle 

Vācu gāzu uzbrukums Nāves salā pēc sava apjoma bija pirmais un lielākais šāda veida iznīcināšanas paņēmiens Pirmajā pasaules karā Latvijā. Daļa kareivju sākumā nav sapratuši, kas par lietu, domājuši, ka troksni rada kāda iedarbināta mašīna. Bet šņākoņu radījusi no baloniem izlaistā gāze, kas, vēja dzīta, ātri piepildījusi ieplakas it kā pielīpot zemes virspusei. Tie karavīri, kas pirmie brīdināja savus cīņu biedrus gan vārdiem, gan izšaujot sarkano trauksmes raķeti par gāzu uzbrukumu, paši nav paspējuši izglābties. Trauksme, arī ar zvana palīdzību, modināja karavīrus, bet lielākā daļa Nāves salas aizstāvju vēl līdz gāzmaskas uzvilkšanai ieelpoja indīgo vielu un daudziem tas bija liktenīgi. Arī vairākiem vietējiem iedzīvotājiem. Vēl ilgāku laiku pēc kara Nāves salā un Daugavas labajā krastā neesot augusi zāle un tikai pēc 1950. gada augšanu turpinājušas nelielās priedītes.

Ja vēlas nokļūt Nāves salā 

Bibliotekāre Velta Cīrule stāsta, ka vairākas reizes gadā laivās daugmalieši dodas uz Nāves salu, lai sakoptu leģendārās piemiņas vietas. Pavasarī tiek pļauta zāle un novākti nolūzušie koki, vasaras pusē stādītas puķes pie pieminekļa ( celts 1924. gadā pēc arhitekta Eižena Laubes projekta) un vēl arī rudenī. Velta teic, ka agrāk nokļūšana salā bijusi vienkāršāka; tagad tiek meklēts cits laivinieks un novads pārdomā sadarbības iespējas. Pagaidām piedāvājums par laivas īri varētu būt 20 Ls stundā. Velta atzīst, ka interese par Nāves salu tiešām ir pietiekami liela, lai jautājuma par nokļūšanu salā risinājums, vismaz uz vasaras pusi, tiktu skaidrs. Varbūt tad atkal, tāpat kā trīsdesmitajos gados, šī Daugavas apjostā zemes daļiņa kļūtu gan par svētvietu, gan nenoliedzami saistošu tūrisma objektu.

Anita Grīniece

Paldies Veltai Cīrulei par foto attēliem!