Mīts vai patiesība?
Pokaiņu mežs atrodas visai tuvu Dobelei – pie ar mežu apaugušā Veču kalna jānogriežas pa kreisi no jaunā ceļā un jābrauc vēl kāds puskilometrs. Šī meža tematika ir ārkārtīgi interesanta, jo vēl joprojām nav skaidrs, vai runa ir par senlatviešu paranormālās aktivitātes koncentrācijas vietu vai gluži parastu peļņu nesošu triku ar akmeņu krāvumiem. Vienam , atrodoties noteiktās vietās, ķermenī rodas noteiktas reakcijas uz apkārtesošo auru, otrs, savukārt, nejūt pilnīgi neko, uztverot to kā gluži ikdienišķu pastaigu mežā. Bet viens fakts paliek nemainīgs – šī vieta piesaista daudzus interesentus.
Klusais liecinieks – ceļrādis
Rokot dziļāk, atklājas, ka tajā vietā, kur atrodas Pokaiņi, tika cirsts mežs, bet celmus izraut nebija iespējams, jo traucēja lielie akmeņu krāvumi. Tā arī sākās meža sāga. Tika pieaicināti arheologi un dažādi cita ranga speciālisti, kas teorētiski atklāja Pokaiņu noslēpumu. Kaut gan jāatzīst, ka par Pokaiņu akmeņiem rakstījis jau Bīlenšteins tālajā 1869.gadā, ka arī vairāki arheologi, kas veikuši savus pētniecības darbus 30-tajos gados. Visu šo ilgo gadu laikā uzkrātā noslēpumainība un mīklainība arī radījusi īpaši padziļinātu interesi sabiedrības vidū, bet pati vieta apvīta ar leģendām. Piemēram, ieejot mežā, cilvēks kļūstot spēcīgāks, dažkārt rādoties arī vīzijas, zūdot orientēšanās spējas vai arī notiekot mistiski dziedināšanas gadījumi. Pats mežs ir pretrunu pilns – aug liels, žuburains ozols, bet blakus stāv nokaltušas un novārgušas priedes, visam pa vidu rēgojas rūpīgi akmeņu krāvumi, tas viss tomēr rada zināmu šaubu oreolu par šīs vietas patiesības meklējumiem.
Pokaiņu auras redzamā daļa
Pokaiņu mežs, lai arī tiek uzskatīts par senlatviešu svētvietu, ir visai jauns tūrisma objekts – tā masīvs, ērti iekārtojies uz dziļām ielejām un stāviem pakalniem, rada ja ne spokainu, tad vismaz visai interesantu iespaidu. Bet pats galvenais elements ir akmeņi, kas sakrauti visdīvainākajās vietās un veidos, nelieli, vidēji un milzīgi laukakmeņi stāv gan pa vienam nomaļus, gan lielās kaudzēs, gan veidojot tādas kā akmens upes, gan valnīšus.
Savādie draugi
Apmeklētājiem mēs rekomendējam nemeklēt šajā vietā kaut ko brīnumainu un pārcilvēcisku, bet gan ļauties vienkāršai kopības izjūtai ar dabu meklējumiem un ieklausīties apkārtnē un dabas rimtajos čukstos, uzvelkot ērtu apavus, jo vieta ir pauguraina un ar to ir jājūt organiska sasaiste, kurai netraucētu ikdienišķi mazsvarīgi nieki.