Savulaik dzejnieks Imants Ziedonis rakstījis:

„Kad pilsētā melns esmu nokvēpis,

Es paņemu pirtsslotu čaganu,

Es paņemu ķipīti padusē Uz klusītēm eju uz Raganu.” 

Ja ne vairs „Sēnītē”...

Šī vieta vismaz pēc nosaukuma droši vien pazīstama daudziem – jānobrauc vien četrdesmit kilometru no Rīgas pa Valmieras šoseju un Ragana ir klāt. Tikai, diemžēl, pa ceļam vairs nevaram „iekāpt „Sēnītē” un iedzert kādu kausiņu Lāčplēša alus lēnītēm” (kad Ziedonis rakstīja šo dzejoli, pie tik populārās „Sēnītes” stāvēja garu garās rindas un ne visiem laimējās nokļūt izredzēto vidū, kurus šveicars labvēlīgi vedinātu iekšā). Tagad restorāna un kafetērijas ēkas - vien tukši un pelēki grausti. Bet nav jau ko noskumt un gremdēties nostalģiskās atmiņās: tikai kilometru tālāk Gaujas krastā tagad ir atpūtas parks „Rāmkalni”, kur ir gan bistro, gan krodziņš, gan kulinārija, gan pirtiņa, gan dažādi atpūtas un atrakciju piedāvājumi. Šajā gadalaikā var jau „pucēt” slēpes un gatavoties sniega priekiem.

Pa ceļam pie Lojas Pa ceļam uz Raganu vērts palūkoties uz Murjāņu Sporta ģimnāziju (no Rīgas braucot pa labi) , peintbola parku un Katrīnas dzirnavām pie jaukās Lojas upītes (pa kreisi). Vietējie zina teikt, ka dzirnavās milti malti vēl sešdesmito gadu sākumā, pēc tam ēkā darbojās zinātniskās pētniecības institūts. Ja nākamvasar gribēsiet nopeldēties dzirnavu ezerā, tad gan jāieteic būt uzmanīgiem, jo uzpludinātā krātuve mēdz būt arī viltīga tāpat kā netālā Gauja. Bet pavasarī par zilo vizbulīšu klājienu pie Lojas jau nu droši var priecāties bez bailēm.

Skaistā krodziniece un priede Kāpēc vietai tāds vārds – Ragana? Ir vairākas teikas par šī nosaukuma rašanos. No bērnības atceros šo. Reiz šeit, kā jau ierasts ceļu krustojumos, bijis krogs, kur strādājusi neparasti skaista krodziniece. Viņa bijusi tik ļoti skaista, ka nevienu vakaru neviens apkārtnes vīrietis nav spējis palikt mājās un steidzies uz krogu pie daiļās krodzinieces, kuru sievas iesaukušas pa Raganu. Saprotams, krogā palikusi arī vīru nauda. Sievas cietušās, cietušās, bet reiz pacietības mērs bijis pilns. Viņas sadumpojušās un kādā naktī skaisto krodzinieci nonāvējušas un slepus aprakušas zem kādas priedes. No tā laika priedi sauca par Raganas priedi un vietu – par Raganu. Jāteic, ka priede patiešām bija neparasta. Lai arī auga klajuma vidū, tā izskatījās pavisam savādāk – zaru žuburs tikai augšā kā tām priedēm, kas aug mežā. Otrs līdzīgs un vēl vairāk pazīstams lepnums bija netālajos Bīriņos – tā sauktā Bīriņu palma. Šodien šie koki vairs nav aplūkojami. Stāsta, ka Bīriņu palmu iznīcinājusi blakus uzceltā cūkkūts, bet Raganas priede nolūzusi kādā vētrā un nu kā piemiņa teikai palicis vien klajš stumbenis.

Raganas ligzdošana

Bet Ragana bez krodziņiem un kafejnīcām nav palikusi. „Raganas Ķēķis” jau plaši pazīstams un viesu kupli apmeklēts; oktobrī divu gadu jubileju varēja svinēt arī „Raganas Ligzda”.  Kā stāsta „Raganas ligzdas” viesmīle Iveta, darba dienās no plkst. 12.00 līdz 17.00 steidzīgi un aizņemtāki apmeklētāji var nobaudīt dienas ēdienu: izvēlēties zupu, vairāku veidu otros un saldos ēdienus. Nav jāpasūta visi trīs ēdieni, tikai tas, ko vēlas. Pusdienas izmaksās no piecdesmit santīmiem līdz trīs latiem. Bieži viesībām tiek izmantota kāda no trim banketu zālēm, kur cilvēki tiekas visos dzīves gadījumos, sākot no kristībām un beidzot ar bērēm. Ivetas kolēģe Madara kā īpaši jauku un sirsnīgu pasākumu atceras kādas Pērļu kāzas, ko savu vecāku priekam sagādājusi meita. Pat svētku galds bijis nobārstīts ar mazām pērlītēm.

Anita Grīniece