Tikko atgriezos no vienas fantastiskas vietas, tiesa gan tās fantastiskums dziļi mijas ar bīstamību. Draugs piedāvāja aizbraukt uz vienu no Ķīnas svētajiem kalniem, daudz nedomādama, piekritu. Iedomājos, ka ceļojums būs visai aizraujos, bet tai pašā brīdī mierīgs un kluss, jo šīs divas īpašības dziļi saistās ar budismu. Ceļojums uz Ķīnu pagāja mierīgi, skaistās debesis, Ķīnas noslēpumainā un apburošā daba, nosvērtā un neizprotamā mentalitāte, radīja burvīgas emocijas. Pēc ierašanās Ķīnā nekavējoties devāmies uz pilsētu Siaņa. Pilsēta atrodas Ķīnas centrālajā daļā un tā ir Šaņsi provinces galvaspilsēta. Jau iepriekš esmu dzirdējusi par šo pilsētu, tiesa gan vienīgās asociācijas bija ar Tarakota armijas mauzoleju. Pilsētas tūrisma brošūrās ir izcils sauklis: “Saiņa- ķīniešu civilizācijas šūpulis!”

Papētot sīkāk izrādījās, ka Saiņa kādreiz ir bijusi senās Ķīnas galvaspilsēta. Pilsētā ir mitinājušās daudzas valdnieku dinansijas. Jautājums, kāpēc tieši šajā pilsētā, neradās, jo pilsēta tiešām apbur ar savu garu. Kāpšana svētajā Huashan kalnā bija paredzēta tikai pēc divām dienām, tāpēc veicām dažas ekskursijas pilsētā. Tajā apskatījā Minu dinastijas laikā būvēto aizsardzības mūri, Saiņas mošeju, kura esot viena no senākajās Ķīnas mošejām. Apbrības vērts izrādījās Stēlu mežs, kurš var lepoties ar vairāk nekā 3000 senu stēlu kolekciju. Iegrimt Ķīnas vēsturē palīdzēja ekskursija Lielajā Savvaļas Zoss pagodā un mazajā Savvaļas Zoss pagodā, abas ir vairāk nekā 1000 gadus vecas. Bet visiespaidīgākais, protams, bija Tarakota armijas mauzolejs.

Armijas mauzolejs 

Huashan kalns 

Bet mans stāsts nav par to, jo, kā jau pieminēju, mūsu galamērķis bija Huashan svētais kalns. Pavadot divas dienas brīnumainajā pilsētā, mans draugs teica, ka beidzot ir jādodas svētajā kalnā. Braucot mazajā autobusā uz noteikto vietu, sāku pētīt informāciju par svēto kalnu. Huashan kalns ir viens no pieciem svētajiem un godā turētajiem kalniem. Bet tad atradu faktu, ka Huashan kalns atrodas kādā savdabīgā “Pasaulē visbīstamākie tūrista maršruti” topa pirmajā desmitniekā. Te nu man palika skaidrs kāpēc mans draugs tik ļoti vēlējās, lai es nemeklēju informāciju par šo svēto kalnu.

Huashan svētais kalns 

Autobuss apstājās pie visai iespaidīga klana, kļuva skaidrs kāpēc kalns ir slavens ar milzīgām klintīm un dziļām aizām. Draugs mani mierināja ar to, ka uzkāpjot kalnā, paveras neaprakstāms skats uz vairākiem budisma tempļiem. Vēl tika paziņots tas, ka šajā svētajā kalnā mēs sagaidīsim saullēktu, jo tā laikā ir visromantiskākais skats un var dzirdēt budu dziedājumus. Uz brīdi pat radās romantiska atmosfēra. Bet tā sāka izgaist kalna kāpšanas laikā. Sākumā taka bija ļoti kārtīga un pilnīgi droša, bet tad dažos takas posmos, manī radās nopienas raizes par manu drošību. Jo, radās iespaids, ko takas posmu ir iespējams pārvarēt tikai tad, ka esi izgājis kādus kalnā kāpšanas kursus. Aizdomājos par to cik gan gaudz cilvēku šeit ir riskējuši ar savu dzīvību. Tik tūristu un svētceļnieku dodas bīstamā kalna iekarošanā gan dienas laikā, gan naktī. Romantisko nakts pataigu nācās piedzīvot arī man, jo kalna kāpšanas laikā mūs pārsteidza tumsa. Tajā brīdī man tika piešķirts lukturītis, kuru vajadzēja piestiprināt pie pieres. Šeit nu radās liels prieks, par to, ka draugam pietika prāta paņemt pieredzējušu pavadoni.

Bīstamā kāpšana

Pārvarot bīstamo un nogurdinošo kāpšanu kalnā, visas pūles tika atmaksātas. Tiešām tas, ko var ieraudzīt un sajust kalna virsotnē ir kautkas neaprakstāms. Ir sajūta, ka atrodies pavisam citā pasaulē, pasaulē, kurā vairs nav nekādu problēmu un raižu, tikas debesis, budu tempļi un svētceļnieki. Pietam saulriets, kas man tika piesolīts, izrādījās vēl pārsteidzošāks nekā verēju iedomāties. Saules mošanos un gaismas nākšanu pavadīja klusa, bet skanīga budu dziedāšana.

Kalna virsotne