Protams, Daugava līdz ar HESu būvniecību lielākoties nav vairs tāda kā senāk, bet vēl Daugavas krastos joprojām saglabājies kas īpašs – tās ir dzimtas un atmiņas par savu dzimtu, novadu, savas mājvietas vēsturi. Tā tas arī Doles salā (pavisam netālu no Rīgas), kur savā īpašumā – „Villa Dole” saimnieko viesmīlīgie Irēna un Jānis Freibergi. Jānis ir īsts dolēnietis, kuram netrūkst stāstu par Doli, savukārt Irēnas kundze labprāt iepazīstina ar viesu nama piedāvājumiem.

Zem sniegpārslām burbuļvannā

Villa Dole Ziemassvētkos varēs svinēt piecu gadu jubileju. Kā stāsta Irēna, visumā klājies labi, vien pēdējā gadā apmeklētāju skaits nedaudz sarucis – kā jau visur. Viens no pieprasītākajiem pakalpojumu veidiem - organizāciju pasākumi: ir īpaša viesību zāle, kur var rīkot seminārus, konferences, apmācības, sēdes vai atpūtas vakarus. Viesu labsajūtai tiek piedāvāts dārza atpūtas stūrītis, sauna un laukā – Villas Dole iecienītā „rozīnīte”: džakuzi baseins ar dažādu veidu strūklām un gaismu spēlēm vakaros. Īpaši jauki tas esot ziemā, kad krīt sniegs, varbūt pat puteņo, bet baseinā pēc pirts ir ļoti, ļoti tīkama labsajūta... 

Nūjošana un ragaviņas

Viesu nams ir Daugavas krastā. Var peldēties (arī ziemā, jo ūdens nesasalst – kā slūžas vaļā, tā ledus prom), ja labpatīk, arī iemest makšķeri. Bet, ja godīgi, tad tā nebūs pati lielākā lomu vieta. Jānis atceras, ka līdz ar HES dambja būvi gan bijušas zivis, ka nezinājuši, kur likt – nēģi, laši, vimbas, zandarti. Šajos laikos viesi labprāt pastaigājas pa mežu, lasa sēnes un ogas, nodarbojas ar modē nākušo nūjošanu. Ja ir sniegs, saimnieks pagatavojot karuselīti ar ragaviņām. It kā vienkārši, bet prieks ne tikai bērniem. Pieaugušajiem reizēm pat lielāks... Labprāt Villa Dole tiek gaidīti nakšņot gribētāji. Istabiņas ir divvietīgas, līdzās visas labierīcības. Bet, iespējams, galvenais – pa logiem paveras lielisks skats uz Daugavu.

Kad muka Napoleons

Saimnieki ar prieku atceras daudzus viesus. Jautras kompānijas bijušas - jaunāki un vecāki, dziedoši, dejojoši un teātra stiķiem pilni. Jānim prātā visvairāk palikušas grupas, kas patiesi interesējušās par Doles vēsturi. Kā saka saimnieks, vispirms jau vērts iepazīt Daugavas muzeju. Ulmaņlaikā un pēc kara tur bijusi skola, arī pats Jānis tur mācījies. Tālāk var paskatīties kādreizējo ķieģeļu un kaļķu cepļu vietas: Dolē vien to bijuši trīs un vēl viens Mārtiņsalā (šī sala gan tagad zem ūdens). Vēl – vecās un jaunās akmeņlauztuves un senais dambis pāri visai Dolei no 1812. gada (!) kara, kad, kā Jānis smaidot saka, „Napoleons dabūja pa ausīm, muka un cauri salai iztaisīja ceļu”. Pēdējā karā savukārt vācieši, pa pontontiltu pārcēlušies pāri Daugavai, izmantojuši Napoleona laika būvi.

Mājas saglabā dzimtu

Vēl salā palikušas dažas vecās zvejnieku mājas. Vaicājot par senākajām Doles dzimtām, Jānis sauc tādu māju vārdus kā „Spēlmaņi” (tā esot pati vecākā), „Tuļģi”, „Bēči”, „Taurītes”. Par „Taurītēm” runājot, saimniece piebilst: tur vēl saglabājusies klona grīda – diez vai daudz tādu māju tagad vairs var atrast. Dolēnieši savā starpā cits citu visbiežāk pazīstot tieši pēc māju nosaukumiem, uzvārds tiekot saukts retāk.

Zvejnieku un enkurnieku sala

Jā, Doles vēsture... Zvejnieki, enkurnieki un plostnieki, kas tagad saglabājušies atmiņās un nostāstos. Tāpat kā kuģītis, kas trīs reizes dienā peldēja starp Rīgu un Doli un vasarnieki no piecdesmitajiem, sešdesmitajiem... Villa Dole saimniekam stāstu par savu salu neaptrūks un viņš arī viesiem būs labs gids - labprāt paskaidros, kur kas atrodams un ko vērts apskatīt. Klausoties Jānī, salas vēsture pamazām patiešām it kā atdzīvojas un tā vien šķiet, ka Daugavā atkal tiek ķerti nēģi un droši airējas laivu vīri. Varbūt tieši paskarbajā novembrī vērts aizbraukt uz Villa Dole. Kā saka saimniece, mežs ir skaists vienmēr un arī Daugava plūst vienmēr.

Anita Grīniece