Ikdienā dzīvojot Rīgā, reti kad aizdomājamies par to, ka pilsēta sastāv ne tikai no sausemes, bet no salām- apdzīvotām un ar savu, autonomu attīstību. Kundziņsala ir viena no kolorītākajām Rīgas rajonu daļām ne tikai ģeogrāfisko izmaiņu dēļ, kādas radušās laika gaitā, bet arī kolorītās arhitektūras un atmosfēras dēļ. Faktiski to varētu dēvēt par īstenu lauku teritoriju, lai arī formāli- pilsētas daļu tikai no 1917. gada.

Kundziņsalas attīstība sākusies pirms vairāk kā simts gadiem, tomēr tādu īstu satiksmi starp sauszemi un salu izveidoja tikai 1959. gadā(sk. att.), līdz tam varēja pārvietoties tikai ar laivām vai ziemā- pa ledu.Savulaik šeit bijis gan satiksmes kuģītis, gan tā sauktais Vecais veikals, Vecā skola, Astoņgadīgā sarkano ķieģeļu skola, Bērnudārzs un Ugunsdzēsēju biedrība. Šobrīd gan maza daļa no tā visa ir autentiski saglabājusies, jo salas apbūve notiek visu laiku.

Kundziņalas iedzīvotāji savu ikdienu vada rāmi un savā ziņā izolēti. Ir sava skola un katram iedzīvotājam- sava dzīvojamā platība ar korī rejošiem suņiem, dārziem un vecām, zaļumiem apaugušām koka verandām. Rajons ir viens no klusākajiem un savrupākajiem visa Rīgā. Interesanti ir mērot ceļu cauri dzīvojamo māju rajoniem, kur saglabājusies teju simts gadus sena koka arhitektūra. Turpināt ceļu var līdz Daugavas otrajam krastam iepretim Rīgas ostas terminālam. Vasaras dienās un saulrietos skats no Daugavas krastiem uz pilsētu pavēršas savdabīgs un ierastajai Rīgai netipisks- metāla konstrukcijas un senās ostas ēkas veido unikālu 19. gadsimta- 20. gadsimta mijas arhitektūras ansambli.  Līdz salai no Rīgas centra visērtāk ir nokļūt ar 5. tramvaju līdz Sarkandaugavai, tālāk līdz salai dodoties kājām.