Tā ir taisnība, neviens nemānās. Allažos ir tāds ezers, kas reizēm neizskaidrojami mēdz pazust, paliek vien tukša, tumša un dziļa piltuve. Tā mēdzot notikt apmēram reizi desmit gados, un tagad, 2014. gada janvāra beigās, no ezera atkal ne vēsts. Šo brīnumu brauc aplūkot gana daudz ļaužu; iespējams, Allažu dabas takās tik liels tūristu pieplūdums ziemā un vēl arī visai skarbos laika apstākļos agrāk nav bijis.

Linezers – tā sauc šo neparastu ūdens tilpni. Nosaukums tāds tādēļ, ka agrāk apkārtējie iedzīvotāji tur mērcējuši linus. Nav jau gluži tā, ka ezers pazudis uz visiem laikiem – kādā brīdī, ko neviens pagaidām nevar paredzēt un noteikt, Linezers atkal būs.

Zinātāji teic, ka ezeriņš pavasarī parasti pilns ar ūdeni, tas ir neierasti dziļš un tumšs. Zivis tajā nedzīvo (protams, ko tad zivtiņas darīs, kad ezeram atkal labpatiks nozust!). Krāteris, pa kuru ūdens, visticamāk, aizplūst, iesaukts par ūdensrijēju. Trakoti izslāpis tas ūdensrijējs, ja vienā reizē vajag veselu ezeru!

Ezera pazušanā gan nekā pārdabiska nav, jo tas Allažos izveidojies ģeoloģisko procesu rezultātā, iegrūstot izskalotiem ģipšakmens iežu tukšumiem pazemē, kur ūdens skalo aizvien jaunas ejas un laiku pa laikam sakrājas vienā no lielākajām piltuvēm, bet dažkārt pa jaunizskalotajām ejām aizplūst. Taču vienalga – ļoti interesanti. Linezers nenoliedzami ir savdabīgs Latvijas dabas fenomens.

Pazūdošais Linezers ir tikai viens no brīnumiem, ko var piedzīvot Allažos. Ir vēl Kaļķugravas avoti ar pārsteidzošu dzidrumu, Mazie Kangari – ledus laikmeta atstātais mantojums, Černausku akmens – sena ziedojumu vieta un Černausku dižozols ar vareni brangu apkārtmēru. Jābrauc vien skatīt. Ja nesanāk gluži tagad, tad pavasarī noteikti.

Egons Meija