Sigulda un tās tuvāka apkārtne Krimulda un Turaida jau 19. gs otrajā pusē sāka veidoties par ievērojamu atpūtas centru. Satiksme notika galvenokārt ar privātām karietēm un zirgu pasta ratiem – diližansiem. „Diližanss līdzinājās mazam omnibusam, aizklāts. Tanī vietas apmēram 10 pasažieriem. Bagāža tiek novietota uz diližansa jumta, kur sēdējis arī pasta puisis ar savu garo pātagu, kura vairāk derējusi plikšķināšanai. Puiša tērps bijis – zaļi svārki un sarkana veste ar misiņa pogām, cepure ar augstu misiņa skārda apkalumu, kam virsū pastnieka taure.

Diližansa priekšā jūgti četri zirgi, kuri skrējuši kā vējš. Pa ceļam no Rīgas pirmā bijusi neliela pietura Ropažos, pēdējā pietura – Starpas krogs un tad jau Sigulda. Šeit tiek mainīti zirgi, jo diližanss brauc tālāk uz Cēsīm.” /A.Austriņš. Kop. Raksti.-R., 1938./

Pirmie soļi, lai izveidotu Siguldu par ceļotāju iecienītu vietu, tika sperti kņazu Kropotkinu laikā. Divas kņazu paaudzes veicināja tā sauktās Vidzemes Šveices popularitāti toreizējā Krievijas impērijā. Muižas īpašnieks, iespējams, pievērsa uzmanību tam, ka jau 19. gs sākumā daži vācu ceļotāji savos iespaidos par Siguldu bija to salīdzinājuši ar Saksijas Šveici, bet Gaujas ieleju – ar Elbas krastiem Saksijā, un nolēma attīstīt to pēc Eiropas kūrortu paraugiem. Pirmie būtiskākie apkārtnes labiekārtošanas darbi tika veikti 19. gs. 60. gadu sākumā. Ap šo laiku tika uzsākta arī Siguldas pilsdrupu saglabāšana un sakopšana, nostiprinot mūrus, ierīkojot celiņu un skatu vietas. Tika ierīkotas tā sauktās Alpu takas ar kāpnēm Gaujas senlejas krastos, tiltiņi un soli, lai neatpaliktu no slavenajiem Eiropas kūrortiem.

Gūtmaņala alas un Turaidas pils apkārtnes sakopšanu savukārt pirmais uzsāka Turaidas pils barons, kas ierīkoja šeit dīķus, iekopa gājēju takas, nedaudz vēlāk, 20. gs. sākumā, tika uzcelts arī tā saucamais Gūtmaņalas paviljons, kurā atpūtniekiem piedāvāja svaigu pienu no Turaidas muižas kūtīm. 1889. gadā atklāja dzelzceļa līniju Rīga-Valka. Nu Siguldai parādījās reālas iespējas kļūt par nopietnu kūrortpilsētu, jo ceļš visplašākajai publikai no Rīgas nu bija vaļā. Ap Siguldas dzelzceļa staciju sāka strauji veidoties pašreizējais centrs. Domājot par ekskursantiem, kņazs netālu no dzelzceļa stacijas uzcēla viesnīcu „Hotel Segewold”, tika uzsākta pansiju celtniecība un to iznomāšana tūristiem.

Par lielu naudu tika nomāti arī muižas krogi un Gaujas pārceltuve. Gan vietējā, gan lielāko Krievijas pilsētu presē un ceļvežos parādās reklāmas un sludinājumi par Siguldu kā brīnišķīgu atpūtas vietu. Šajā laikā uzplaukumu piedzīvo viens no nozīmīgākajiem 19. gs. atklājumiem – fotogrāfija. Tiek vairumā izdotas pastkartes ar Siguldu un tās apkārtnes populārāko vietu skatiem. Ekskursanti tās labprāt iegādājas, tādējādi turpinot popularizēt „Vidzemes Šveici”.

Tas piesaistīja aizvien vairāk jaunu apmeklētāju ne tikai no Rīgas, bet arī no Maskavas, Sanktpēterburgas un Varšavas. Tie varēja vizināties atsperratos, kāpelēt pa „Alpu takām”, šķērsot Gauju ar prāmi, aplūkot pilsdrupas, alas, gravas un citus apkārtnes jaukumus. Daļai atpūtnieku, šķiet, izbraukumi uz Siguldu bija arī „modes lieta”. Tomēr Siguldā uzturējās izglītota publika, muižas parkā tika uzcelta estrāde, kur vasarā bieži notika koncerti. Ziemā, kad viesu bija mazāk, atpūtas iespējas Siguldā gluži neizsīka – iecienīta izprieca bija braukšana no Gaujas krasta ar lielām stūrējamām un bremzējamām ozolkoka kamanām, kurās varēja sasēsties 4 – 6 cilvēki. Trase bija apmēram tur, kur pašreiz ceļš no Siguldas ved lejā uz Gaujas tiltu, bet pēc tam nogriezās pa labi, kur brauc lejā, bet vietējie ormaņi par samaksu vilka ragavas augšā.

Tāda bija Vidzemes Šveice 19. gadsimta otrajā pusē. Šodien pilsētas viesiem ir iespēja salīdzināt pilsētu divu gadu simteņu paralēlēs un noskaidrot, kas no tā laika jaunumiem un košumiem ir saglabājies vēl šodien, un kas jauns ir nācis vietā. Informācija pārpublicēta no grāmatas „Sigulda novadmācība”, izdevējs Siguldas Valsts ģimnāzija, 2002. gadā. Grāmata tapusi sadarbībā ar Turaidas muzejrezervātu, Gaujas nacionālo parku un Siguldas zonālo valsts arhīvu.