Ja no Vidzemes šosejas brauksiet uz Drustiem, tad pārsteigumi garantēti. Ir gan tiešām skaistas mājas un iekopti lauki, gan krūmiem aizauguši biezokņi, ko tā vien gribas nosaukt par Vidzemes džungļiem. Jau tuvāk Drustiem, ainava, protams, patiesi priecējoša, jo kas gan var būt vēl skaistāks un mīļāks par Vidzemes pakalniem, tomēr tāda kā „pasaules malas” sajūta neatstāj. Līdz ieraudzīju viesu mājas „Pļavnas”, un mani iespaidi par Drustiem sagriezās kājām gaisā.

Kaut kad jau kādās sarunās biju dzirdējusi, ka ir tādas „Pļavnas”, kur esot lieliska kāzu svinēšana. Kad ieraudzīju šo viesu māju savām acīm, pilnībā piekrītu – ir gan ērtības un „glancē”, gan plašums, gan ļoti sakopta vide. Jā, „Pļavnas” ir plašas un atpūtas vietu un vietiņu ierīkots tik daudz, ka vienlaikus te var notikt vairākas svinības un ballītes un neviens cits citu netraucēs.

Kad saimniekam jautājot, kā viņš šo plašo teritoriju var uzturēt tik ideālā kārtībā, viņam esot tikai viena atbilde: man te dzīvo rūķīši, kas visu padara. Tas jau nekas, ja neviens nekad nevienu rūķīti nav ne redzējis, ne dzirdējis, bet pašu saimnieku pie visiem darbiem gan. Taču, lai pasaciņa šķistu vēl jo jaukāka, pie viena no daudzajiem dīķiem, kas uz Palsas upes veido veselu dīķu kaskādi, ir pat rūķīšu mājiņa, kur mazajiem darbiniekiem pārlaist ziemu.

Par rūķīšiem būtu skaidrs. Bet kur tad indiāņi? Plašā lauka tālākajā stūrī, uzkalniņā, var saskatīt vigvamus. Tas bērnu priekam. „Pļavnās” viņi var krāsoties, ģērbties, skraidīt uz nebēdu un pilnā skaļumā izkliegt savus kaujas saucienus – neviens kaimiņš to nedzirdēs un nepārmetīs. Vecāki tikmēr var mierīgi pamakšķerēt, jo zivju vairākos dīķos nudien ir daudz un dažādas un ķeras labi.

Ja nu gadās pieaugušo „indiāņu” kompānija, kas jau krietni iesilusi, tad arī šiem viesim saimnieks piedāvā īpašu vietiņu biezā egļu pudurī. Tur vienmēr esot vēsi, pat 30 grādu karstumā, un tad jau pa ceļam iegūtais skurbulis ātri vien atgriež galvu un domas pareizajā vietā un mierīgu sirdi var priecāties tālāk.

Vēl manu uzmanību piesaistīja koka būdiņa, kas „ieligzdojusies” kokā. Pus pa jokam, pusē nopietni, saimnieks stāsta: „Tādā mēs dzīvojām, kad deviņdesmito gadu sākumā te apmetāmies – aizaugušā, nekoptā laukā.” Pa šo laiku noticis īsts brīnums, kā pasakā. Tad atliek padomāt, kas gan vajadzīgs, lai pasakas pārtaptu īstenībā. Ja vien ir iespēja (finansiālā ziņā), tad jāpieliek klāt smags un neatlaidīgs ikdienas darbs. Un, ja vēl abām iepriekš minētajām lietām pievienojas saimnieka latviski pasmagais, bet ļoti labsirdīgais humors, tad viss tiešām kārtībā.

Anita Grīniece