Jā, tā patiesi arī ir, ja par Zemgales rozēm dēvējam pilis un muižas, ar kurām šis Latvijas novads ir tik bagāts. Tradicionāli par trim Zemgales rozēm tiek dēvētas Rundāles, Bauskas un Mežotnes pilis. Protams, tās ir daiļas jo daiļas ikvienā gadalaikā, taču tūrisma portāls www.atputasbazes.lv brīvdienu izbrauciena – tūrisma rallija „Muižkungu pēdās Zemgalē” 25. februārī vēlas parādīt arī citas rozītes. Varbūt ne tik krāšņas, varbūt ne tik populāras, taču tāpat katra ar savu krāsu, savas vēstures smaržu un savu noslēpumu.

Piemēram, Svitenes muiža, pavisam netālu no dižās Rundāles pils. Kādu laiku abām bijis viens īpašnieks: hercogs Ernsts Bīrons. Taču laiki mainījās, arī pašam hercogam neklājās viegli, un Svitenes muiža nonāca Krievijas feldmaršala grāfa Elmpta īpašumā. Svitenes muižai par laimi, Elmpti bijuši lieli mākslas cienītāji. Viņu laikā pilī atradušās daudzas vērtīgas gleznas.

Svitenes muižu pievilcīgu apskatei dara arī muižas parks. Vai zinām, kāda izskatās zirgkastaņa? Svitenes parkā tāda ir. Kaut ar cauru vidu, taču joprojām dzīva un arī ziemā pārsteidz ar savu varenumu.

Vēl viena Zemgales rozīte noteikti varētu būt Vilces muiža, kur var ieraudzīt lielisku rokoko laika meistardarbu. Un teikas un nostāsti! Leģendas par Vilces muižu no mutes mutē klīst joprojām. Tiek runāts, ka no muižas vedusi slepena eja uz mežu, ka naktī spokojoties baltā dāma, jo pils pagrabstāvā sienā esot iemūrēta jauna sieviete.

Pie Vilces muižas atradīsiet gan Lielmātes avotiņu, gan Mīlestības kalniņu, gan slaveno Velna tiltu, par kuru teikas seko teikām. Viens no nostāstiem ir šāds: „Viens no nostāstiem par Velna tiltu ir šāds: „Klaušu laikos kāds zemnieks gājis uz muižu darbos. Bijis vēl diezgan tumšs. Pie kādas gravas, kurai pāri gājis tilts, viņam pretim nācis kāds kungs melnās drānās. Zemnieks domājis, ka tas ir muižkungs un pabučojis roku. Kad kungs pagājis garām, zemnieks redzējis, ka tam viena kāja ir vistas, otra – govs. Tātad zemnieks bija pabučojis roku velnam! No tās reizes to tiltu sauc par Velna tiltu. Vēl šo baltu dienu tur redzama dziļa grava un vecs, sagrabējis tilts.”

Un, protams, Zaļenieku jeb Zaļā muiža - izcils Kurzemes hercogistes piļu arhitektūras paraugs. Muižas uzvaras gājiens sākās 1768. gadā, kad pēc hercoga Ernsta Johana Bīrona rīkojuma tiek piešķirti 200 000 ķieģeļu jaunas dzīvojamās ēkas celtniecībai Zaļajā muižā. Jaunuzceltā pils bija hercoga un viņa dēla Pētera iemīļota medību rezidence un kā tāda saglabājās līdz 1795. gadam, kad Kurzemes hercogisti pievienoja Krievijai. Zaļenieku pils ir izcila ar to, ka tās fasādes laikā nav izmainītas. Vērojot arhitektūru, ir nojausma, ka vismaz sākotnēji pie Zaļenieku pils projektēšanas savu roku pielicis arī slavenais Rastrelli.

Šīs un vēl citas Zemgales ziemas rozes – pilis un muižas skatīsim un pētīsim tūrisma rallija laikā. Dienas noslēgumā tiksimies iespaidus par rozēm saliksim kopā īpašajā rozē – skaistajā Jaunmoku pilī. 25. februāris – mūsu diena Zemgalē!

Valdis Birzīte