Nedaudz skumji, kad apzināmies laika ritējumu, karus un citas nedienas, kas no kādreizējām izcili skaistajām ēkām, tāpat kā cilvēku likteņiem, atstāj vien fragmentus. Taču arī šajos fragmentos noteikti ir vērts ielūkoties, lai labāk izprastu Latvijas zemes vēsturi. Piemēram, Eleja, Elejas muiža un grāfi Mēdemi, ar kuriem, sākot vismaz no 18. gadsimta, saistās teju katras otrās Zemgales muižas vārds un ne viens vien notikums.

Elejas muiža no 1753. gada līdz Latvijas agrārajai reformai 1920. gadā piederēja Mēdemu dzimtai. Pils kompleksu (celtu klasicisma stilā) no ceļa norobežo mūra žogs ar arkādēm. Parkā saglabājies tējas namiņš (taču gauži sliktā stāvoklī), piemineklis Kurzemes hercogienei Dorotejai vairs nav, un tikpat kā izzudusi arī kādreizējā baronu kapsēta.

Mēdemu dzimta cēlusies no Mēdenheimas ciema, kas atradās netālu no mūsdienu Northeimas Saistībā ar Eleju jāpiemin Kristofs Johans Frīdrihs fon Mēdems, saukts Žanno Mēdems ( 1763—1838). Žanno Mēdema vecākā māsa Elizabete Šarlote Konstance kļuva par slavenu rakstnieci, bet māsa Anna Šarlote Doroteja apprecējās ar pēdējo Kurzemes hercogu Pēteri Bīronu. Lūk, cik cieši Zemgalē savijas slaveno muižnieku vārdi!

Elejai raksturīgā leģenda vēsta, ka sešpadsmitgadīgā Elejas muižas komtese Dagmāra Mēdema bijusi iemīlējusies muižas kalpā. Saprotams, ka tēvs bijis pret šīm attiecībām, tādēļ ieslēdzis meitu pilī. No kalpu puiša grasījušies tikt vaļā uz visiem laikiem – paredzētas nakts medības, kurās plānots jauno cilvēku vienkārši nošaut. Tā teikt – kam negadās, nav ko līst lodei pretī. Taču Dagmāra par šo plānu uzzinājusi un, lai ko tas nemaksātu, centusies savu iemīļoto glābt. Komtese esot saģērbusies melnā medību tērpā, lai nakts aizsegā viņu nepamanītu, un, tā kā pa durvīm izliet nav bijis iespējams, izlēkusi pa pils otrā stāva logu. Diemžēl - nositusies. Pēcāk grāfs licis logu aizmūrēt. Šis traģiskais logs Elejas muižas drupās gan redzams vēl šodien. Stāsta, ka meitenes spoks tumšās novembra naktīs pastaigājoties ar vējlukturi pa Elejas parku. Tā stāsta, taču elejieši arī skaidri zina, ka Dagmārai jeb pils Melnajai dāmai tuvākajā laikā tiks uzstādīts piemineklis kā mūžīgās mīlestības simbols. Katrs, kas piemineklim pieskaršoties, iegūšot spēju mīlēt uzticīgi un līdz nāvei.

Ne šādus stāstus vien dzirdēsim un vēsturiskās (vai leģendām apvītās) vietas savām acīm redzēsim 25. februārī – brīvdienu izbraucienā „Muižkungu pēdās Zemgalē”. Būs tiešām interesanti, jo, nedaudz pasmaidot, atcerēsimies – Blankenfeldes muižas lielais zelta pods ar tā sargātāju gaili joprojām nav atrasts, tāpat vaigā nav redzēts tās pašas Blankenfeldes muižas spoks, kas pilnmēness naktīs mēdzot staigāt augšup – lejup pa muižas vītņu kāpnēm. Un Vilces muižā nav savām acīm redzēts Velnu saiets, taču šīs muižas apkārtni velni esot īpaši iecienījuši. Meklēsim, pētīsim, pasmiesimies, atpūtīsimies un vienkārši pavadīsim lielisku dienu Zemgalē!

Anita Grīniece