Vēlā rudens vējš Zemgales pusē ir nežēlīgs, gatavs izsaldēt katru līdz kaulam, jo nav jau vējam kur aizķerties – līdzenums vien. Tādēļ saprotams, ka lepnās pilis to saimnieki izmantoja vien kā vasaras rezidenci. Dažkārt gauži dīvaina šķiet šī izšķērdība: klajā laukā uzcelt krāšņu jo krāšņu pili ar nez cik istabām un citām telpām, izveidot brīnumskaistus parkus ar svešzemju augiem, bet rudenī un ziemā pamest visu šo krāšņumu vēju un sniega varā. Bet kungiem jau kungu galva, un mums atliek vien iedomāties, kādas gan izklaides lepnie muižu īpašnieki izdomātu, ja viņiem būtu nācies piedzīvot Zemgales ziemu.

Tomēr mums, iespējams, būtiskākais – vispār iepazīt dažu labu muižu, kaut mazliet uzzināt par tās saimniekiem, ieklausīties leģendās. Rundāles pili jau zinām visi un tā patiešām ir šedevrs vismaz Latvijas mērogā, bet vēl jau turpat netālu ir Zaļenieku, Vilces, Elejas, Blankenfeldes un Lielplatones muižas, un katrai no tām bez visa pārējā ir savs „spoks” un savas leģendas (kas tieši tāpat kā arhitektūra un ainavas ir kultūrvēsturisks mantojums). Īpaši šajā ziņā izceļas Lielplatones, agrāk saukta par Senvederi, muiža ar tikpat leģendāro baronu Hānu un viņa, maigi izsakoties, dīvainībām.

No vēstures. 19. gadsimtā muiža piederējusi baronu Hānu dzimtai. Kungu māja celta 1845.-1860.g. Sākotnējo ēkas projektu izstrādājis Kurzemes guberņas arhitekts Štrauss, bet 1859.-1860.g. nezināms arhitekts to pārbūvējis, veicot paplašināšanu. Muižas kompleksā ietilpst gandrīz 20 ha liels parks, kalpu māja, vešūzis, kapela, dīķis, Hānu dzimtas kapi un vēl citi objekti. Piekritīsiet – jau interesanti un rodas vēlēšanās Lielplatones muižu kaut reizi ieraudzīt. Un šajā brīdī sākas vesels leģendu vijums, par kuru varētu teikt: gribi – tici, gribi – netici. Bet ļaudis tā runā.

Ekstravagantais barons Hāns savu muižu vēlējies tādu, kādas nav nevienam. Pēc kungu ēkas uzcelšanas Hāns attapies, ka pietrūkst kādas būtiskas lietas – slepenas ejas, ja nu piepeši draudētu briesmas. Lai šo ķibeli likvidētu, vajadzēja vien darbu, taču šī darba noslēgums gan diezgan šaušalīgs. Viena no leģendām stāsta: „Hāns nolīdzis septiņus kalpus, lai izraktu slepeno eju. Kad darbs bija pabeigts, barons strādniekus uzaicinājis uz bagātīgu mielastu un piebēris ēdienam indi. Strādnieki nomiruši. Kungs tos licis apglabāt aiz pils un uz katras kapa kopiņas iestādījis pa ozolam. Kad koki paaugušies, tajos tika iedzīti katra kalpa darbarīki – tos var apskatīt vēl šodien. Daža laba strādnieka instruments gandrīz jau ieaudzis ozola sirdī. Koki augot tādi, kādi bijuši strādnieki, – vieni ir tievi un gari, bet citi – īsi un resni.”

Nav jau brīnums, ka Lielplatones muižā mēdzot spokoties: „Zinātāji stāsta, ka pils bēniņos mitinās spoks, kuru var sastapt tikai tad, kad ēkā palikuši vien daži cilvēki. Vēlās vakara stundās esot saklausāma durvju klaboņa, soļi un trepju čīkstēšana, it kā kāds pa tām staigātu.”

Turpinājums sekos

Anita Grīniece