Foto: Žanneta Kaminska

Tas, ka Latvijā ir pašiem sava kinopilsētiņa, ir tikai apsveicami. Un, kā rāda prakse, tās esamība ir bijusi noderīga, jo tieši „Cinevillā” radušās jau vairākas latviešu kinolentas. Gan "Rīgas sargi", gan dokumentālā filma "Kaupēns". Tomēr nekādi nesaprotu, kāpēc jau sen Holivudas metri nav pieķērušies briesmu filmu radīšanai tieši Latvijā! Pamestas un līdz neprātam izdemolētas bijušās rūpnīcas neaizstātu nevienu filmu studiju paviljonu! Un kur tad nu vēl mūsu dzimtās zemītes lepnums - Liepājas karaosta...

Nesen kopīgiem spēkiem viesojāmies Liepājas karaostas cietumā. Taču tā ir tikai neliela daļiņa no tās eksotikas, kuru spēj piedāvāt Liepājas karaosta. Tad nu šoreiz dosimies nelielā ekskursijā un noskaidrosim, kas tad īsti ir šī daļēji pamestā, daļēji izdemolētā un daļēji neapsaimniekotā vieta.
Liepājas karaosta pazīstama jau no tālā 1890. gada, kad Krievijas cars Aleksandrs trešais deva pavēli uzsākt vērienīga cietokšņa būvniecību Liepājas ziemeļos. Iemesls gluži vienkāršs - pirmkārt Liepāja bija Krievijas impērijas sastāvā un otrkārt tā atradās pietiekami tuvu robežai.
Tikai pēc ilgāka laika, kad nocietinājumi jau bija pabeigti, Aleksandra trešā dēls Nikolajs otrais pieņēma lēmumu nodēvēt cietoksni par godu tēva piemiņai. Nosaukums "karaosta" šai pilsētas daļai "pielipa" tikai neatkarīgās Latvijas laikā.

Lai arī ieceres bija patiešām cēlas un stratēģiski svarīgas, tā nu vēstures gaitā sagadījies, ka Aleksandra trešā karaosta nekad savas pastāvēšanas vēsturē nav kalpojusi pēc savas nozīmes - kā nocietinājums ienaidnieka uzbrukuma gadījumā!
Nocietinājumi tika būvēti ar plašu vērienu. Principā var teikt, ka karaosta bija patstāvīga struktūrvienība, neskatoties uz to, ka atradās Liepājas pilsētas teritorijā. Te bija gan sava autonomā elektrostacija, gan ūdens apgāde, pasts un pat pareizticīgo katedrāle. Tapa gan saietu nams cariskās impērijas jūras karaspēka augstākā ranga virsniekiem, gan dzīvojamie rajoni un kazarmas.

Karaosta tika celta aptuveni divdesmit tūkstošu iemītniekiem un tā aizņem teju vai divdesmit kvadrātkilometrus. Ne tik senajā 1994. gadā padomju armija pameta šo objektu atstājot civīliedzīvotāju vajadzībām. Pašlaik karaostas rajonā mitinās nedaudz zem desmit tūkstošu miermīlīgu iedzīvotāju.
Svētā Nikolaja pareizticīgo jūras katedrāle karaostā ir viens no tiem retajiem objektiem, kas saglabājies līdz mūsu dienām visā savā krāšņumā un greznībā. Neesam šeit ilgi, taču pa šo laiku katedrālē tiek iesvētīti trīs mazuļi. Cilvēki šeit ir vienmēr. Jauni un veci steidzīgiem soļiem dodas šurp lai lūgtu Dievu un aizdegtu svecīti. Ik pa brīdim pie katedrāles centrālajiem vārtiem pieripo arī kāds lepnāks automobilis.
Katedrāli projektējuši divi Pēterburgas arhitekti - Sergejs Geļeznovskis un Vasīlijs Kosjakovs. Savā ziņā katedrāles celtne ir unikāla, jo tai nav nevienas pašas kolonnas. Visu svaru uz sevis uzņemas četru arku krustojums. Karaostas katedrāle ir Latvijā lielākais pareizticīgo dievnams, kuru padomju gados izmantoja kā sporta zāli un kinoteātri...

Taču redzēt to visu daudz labāk savām acīm, tāpēc karaostas apmeklējumu sākam tieši no šejienes. Tālāk dodamies uz "divu admirāļu namu". Šāds nosaukums monolītajai ēkai dots tāpēc, ka šeit mājvieta bijusi diviem cariskās impērijas admirāļiem - cietokšņa un karaostas komandantiem. Vispār mītne celta kā miteklis pašam caram un, ne velti - cars ar visu savu galmu šeit viesojies pat veselas divas reizes.

Tepat netālu arī "virsnieku saieta nams" - krievu jūgendstila arhitektūras paraugs. Pils projekta autors ir Pēterburgas arhitekts Sergejs Geļenzovskis. Šī celtne radīta kā flotes aristokrātijas sava veida kultūras centrs. Tas izveidots pēc Krievijas ārpilsētas piļu parauga un to apskauj gaumīgi izveidots parks.
Paralēli "virsnieku saieta nama" sāniem iet celiņš uz jūras krastu, kur mūsdienās izveidojies sērfotāju un citu ūdensprieku cienītāju centrs. No šejienes paveras lielisks skats uz plašajiem aizsardzības moliem, kas iekļauj no ienaidniekiem pasargātu līci. Līcis un aizsargmoli izveidoti tā, ka iekļūt drošajos ūdeņos vienlaicīgi var tikai viens kuģis. Uzbrukuma gadījumā no mola aizsarglūkām būtu pat ļoti vienkārši aizsargāt armijas floti ar lielgabala lādiņiem.
Karaostas kanāls, sarkanu ķieģeļu manēžas fragmenti, ūdenstornis, forts un daudz kas cits, kur brīvajā laikā gremdēties vēstures aurā. Diemžēl mēs vienā piegājienā apsekot visu karaostu nepaspējam, tāpēc jau tuvākā laikā šurp dosimies vēlreiz, lai apsekotu visus pieminētos un vēl citus apskates objektus!

Gints Gavers