Varoņpilsēta Ogre! Kāpēc varoņpilsēta? Nu kaut vai tāpēc, ka tajā dzīvo vairāk kā 60 000 varoņu, kuri vēl ar vien šo vietu nav pametuši. Vietu, kurā ir viss pāri pārēm, lai zeltu un plauktu tūrisma un atpūtas industrija, bet kurā nenotiek nekas. Ja vien neskaita dažus skaņu pasākumus vasarā brīvdabas estrādē…
Taču šoreiz ne par to. Ar elektrisko vilcienu līdz Ogrei braucamas vien nieka četrdesmit minūtes. Ar automobili trīsdesmit pieci kilometri nobraucami knapā pusstundā. Tieši tā arī darām kādā jaukā un saulainā ziemas dienā - sēžamies elektriskajā vilcienā un, aidā, uz Ogri! Pareizāk sakot, vispirms uz Jaunogri. Jo tieši Jaunogrē ir kalni. Zilie kalni. Vieta, kur rīdzinieki tā vien raujas, bet vietējie... Nu vietējie labi ja reizi gadā apmet nelielu loku pa kalnu takām.
Te nu gan uzreiz jābrīdina, ka sniegotā ziemas dienā Zilajos kalnos nav ko meklēt, ja līdzi nav ragavas, uzpūsta traktora kamera, plastmasas padupsenis vai jebkurš cits priekšmets, kas varētu noderēt nokļūšanai no kalna lejā. Mēs izvēlējāmies plastmasas ragavas, taču ar skaudību noskatījāmies uz tiem, kam zem sēžamvietas bija īstās - no koka un metāla.

Vietas šeit pietiek visiem. Gan lieliem, gan maziem ir savs kalniņš, kur netraucēti šļūkāt, braukt, traukties. Pavisam ir septiņi uzkalni. Tiesa gan šļūcēju aprindās iecienītākie ir pirmie trīs. Pirmais vairāk gan mazāka vecuma bērneļiem un ļoti bailīgajiem. Otrais jau prasa zināmu drosmi palūkoties lejup, savukārt trešais ir īstiem pārgalvjiem. Tā teikt - katrai gaumei.

Un neba jau nu tik ar ragaviņām te var braukāties. Visapkārt Zilo kalnu pakājei stiepjas vairākus kilometrus gara slēpotāju trase. Gan ar taisniem posmiem, gan nelieliem nobraucieniem.
Lai arī turpat rokas stiepiena attālumā slejas slavenā Ogres trikotāžas kombināta celtās deviņstāvenes, tas pilnīgi netraucē. Ja nu vienīgi pirmajā mirklī nedaudz sireāla sajūta - šķiet, ieslidināsies ar ragavām tieši pagalmā. Taču šis vājuma mirklis ilgst tikai minūtes un citi to nepamana nemaz.
Te gan der nedaudz atgriezties pie sākumā teiktā... Cilvēki no malu malām tā vien raujas izbaudīt ziemas priekus Zilajos kalnos, bet... Neviena kioska ar karstu tēju un čurkstošām desiņām. Neviena slēpju un ragaviņu noma. Neviena, es atvainojos, tualete. Lai arī mežā, taču tomēr.

Bet neba man mācīt pilsētas tēviem salaist visu dēlī. Paši gudri - izdarīs to profesionāli un mērķtiecīgi! Toties mēs dodamies tālāk. Garām jau minēto „namatēvu” namam, tad pa pilsētas promenādi līdz vecajam labajam "līkajam" tiltam. Ziemā te izskatās pat labāk kā vasarā. Viss apsnidzis, viss balts. Mākslinieka vārdiem sakot - nav redzams viss tas, kas nafig nav jāredz!

Lai arī pilsētas centrā ir pat veselas dažas kafejnīcas, esam aplipuši ar sniegu un gausiem soļiem dodamies uz staciju. Šoreiz gan vairs ne uz Jaunogres, bet Ogres staciju. Drošības labad teikšu, ka ir pavisam trīs Ogres stacijas: Jaunogre, Ogre un Pārogre. Vēl dabā eksistē Ogresgals. Brīnums gan, kā vietvārdu licēji nav pamanījušies kaut ko nosaukt arī par Vecogri, Aizogri, Zemogri un Virsogri. Bet kā saka - cerība mirst pēdējā un vēl nav par vēlu pārdēvēt kādu no apkārtējo pagastu centriem...
Pulkstenis jau pāri pieciem, aiz loga tumšs, vēders kurkst, vaigi sārti un acis dzirksteļo. Ko gan vēl vajag? Es jums teikšu - viena sasodīti labi pavadīta diena!

Gints Gateris