Laikā pirms Ziemassvētkiem- Adventes periodā- pamazām sākam domāt un plānot svētku maltītes. Tiesa, visinteresantākais process bieži izrādās tieši iepirkšanās, pat ja ar bieži apnīkošo burzmu, taču produktu iegādi var padarīt par tradīcijās ieturētu procesu, dodoties uz Centrāltirgu, kā laikos, kad lielveikali vēl nebija pieejami.

Mūsdienās Centrāltirgus ik dienas pulcē ap 80-100 tūkstošiem pircēju visos piecos paviljonos-gaļas, zivju, gastronomijas, dārzeņu un piena produktu. Pēdējo pāris gadu laikā tirgus apvieno zem viena jumta ap 3000 dažādu tirdzniecības vietu, piedāvājot visu iespējamo, ko no svaigās produkcijas iespējams dabūt.
Centrāltirgus mūsdienu versijas atklāšana notika 20.gs. 30.gadu 1.novembrī,kur ar savu ierašanos pagodināja Rīgas augstākā sabiedrība un tirgotāji, ieskaitot Tirdzniecības savienības pārstāvjus. Darbību Centrāltirgus uzsāka aptuveni pusotru nedēļu pēc atklāšanas ceremonijas. Jaunā tirgus pieci angāri tika izbūvēti Rīgas priekšpilsētā, kas savulaik tika dēvēta par Lastādiju, vienu no senākajām Rīgas priekšpilsētām.

Senākajos Rīgas vēstures laikos vieta kalpoja par kuģu kravu un preču apmaiņas(izkraušanas un iekraušanas) vietu. Tiesa, tirgus plači tika pielietoti jau teju 300 gadus pirms modernās Centrāltirgus apbūves, tikai Daugavas pašā piekrastē. Diemžēl higiēnas normas bieži vien netika ievērotas un sanitārie apstākļi pārtikas tirdzniecībai- nožēlojami, neizpalika arī milzīgie žurku bari, kurus iznīdēt nebija tik vienkārši. Vēlāk, 20.gs. 80. gados cīņa ar žurkām sasniedza savu kulminācijas punktu, kad tika izlemts evakuēt tirgu un iznīdēt grauzējus ar indīgo gāzi.

Par jaunā Centrāltirgus krusttēvu tiek uzskatīts Rīgas pilsētas valdes loceklis Klāvs Lorencs, kurš 20.gados piedāvāja visai nebijušu risinājumu tirgus vizuālajam izskatam, proti, neizmantotos cepelīnu angārus, kas glabājās Vaiņodē. Sākotnējais apbūves projekts paredzēja modernas un plašas ēkas ar elektrību, centrālapkuri un ventilācijas sistēmām. Un paviljonus tika plānots savienot ar pazemes ejām, kurās atrastos dažādas noliktavas un saldētavas.
Centrāltirgus apbūve tika uzsākta 1924. gadā, cerot šo projektu pabeigt nepilnos piecos gados. Budžeta nepilnību dēļ celtniecības darbi tika pabeigti tikai 1930. gada rudenī. Drīz pēc tirgus darbības uzsākšanas aktualizējās arī saimnieciskās problēmas, proti, tirgus teritorijas salīdzinājumā ar iepriekšējām platībām bija divas reizes lielākas, bet iedalītās pārdevēju vietas- krietni vien šaurākas.

Nomas maksas bija samērā augstas, pie tam laiks sakrita arī ar dzīvojamo platību krīzi. Diskusijas izraisīja arī papildus darbinieku skaits, piemēram, liftu apkalpojošais personāls, kas, pārdevējuprāt, nemaz nebija vajadzīgs. Tajā pašā laikā līdzīgu konkurenci pārtikas produktu dažādībā Rīgā, protams, bija grūti atrast.

1931. gadā ārvalstu eksperti Rīgas Centrāltirgu uzskatīja par lielāko Eiropā. Tika dota atļauja izbūvēt speciālu laukumu zirgu pajūgiem un velosipēdu novietnēm. Tika plānota arī plašāka apbūve, palielinot teritorijas uz bijušo noliktavu rēķina. Diemžēl plāni tika izjaukti līdz ar Otrā Pasaules kara sākumu.
Šodien joprojām aktīvi tiek plānota Centrāltirgus jauna apbūve un labiekārtošanas darbi, piemēram, plānots uzstādīt 20.gados nerealizēto projektu- Teodora Zaļkalna skulptūras „Cūka” kopiju, tāpat arī darbi ir paredzēti Centrāltirgus ieejas vizuālajam noformējumam.

Raksts tapis, izmantojot laikraksta „Mājas Viesis” materiālus.