Nosēdēt mājās nav nebūt tik vienkārši, ja esi rūdīts ceļotājs. Pieradums nedēļas nogalēs doties piedzīvojumu meklējumos ir stiprāks par ekonomisko krīzi un bezdarba pieaugumu. Turklāt, lai sarikotu interesantu sestdienas priekšpusdienu nepavisam nav vajadzīga kaudze naudas, dārgs aprīkojums un pilna bāka degvielas. Piemēram līdz Pārogrei ir tikai nieka četrdesmit kilometri no Rīgas, bet varu derēt, ka par Špakovska parku zin tikai retais.
Protams, pastaiga pa parku daudziem asociējas tikai un vienīgi ar siltu vasaras pēcpusdienu, putnu čalām un bērnu smiekliem. Arī Špakovska parks nav izņēmums, taču nu nekādi nevar apgalvot, ka ziemā te darīt nav ko! Nu un tad, ka dīķis aizsalis un vardes nekurkst? Nu un tad, ka koku lapas sagrābtas un aizvestas?

Nezinātājam šo dabas parku atrast nav vienkārši, tapec mans ieteikums - šķērsot Pārogres pārbrauktuvi iepretīm hipermārketam “Pārogre” un stāties nost jau pie pirmā pretīmnācēja. Ogrēnieši ir atsaucīga tauta, tapec neviens neliegs plašu pareizā ceļa izklāstu. No pārbrauktuves nav jābrauc tālu, taču līkumu līkumiem gan.

Viss sākās ar torņa celtniecību. Turklāt ne parasta torņa… Tas būvēts no milzīgiem neapstrādātiem laukakmeņiem un atstāj visnotaļ monolītas celtnes iespaidu. Kā vēsta vietējās leģendas, tad Špakovska kungs apsolījis uzbūvēt torni, kurš būtu par metru augstāks kā visiem labi zināmais Tūraidas tornis. Naudas trūkuma dēļ gan pagaidām Špakovskis ticis tikai līdz otrā stava platformai, kas nosegta ar dēļu grīdu un drošības margām. Lai gan tornis patreiz vēl neslienas makoņos, apkārtnes redzējums no skatu laukumiņa sniedzas tālumā un Daugavas līkumi uz abām pusēm redzami kā uz delnas. Torņa iniciatoram ir lielas cerības, ka pilsētas dome un turīgi ļautiņi piemetīs pa latiņam, lai ieceri varētu īstenot pilnā apmērā.

Un ne jau tikai tornis vien. Tā pakājē izpleties dabas parks, kurā vienkopus savākti vairāk par četriem simtiem dažādu koku (tajā skaitā skuju koki, kas ziemā ir tik pat zaļi, kā vasarā), vairāk par septiņiem simtiem dažādu košumkrūmu un vasela virkne dažādu augu.

Parkā var nokļūt divejādi. Gan piebraucot ar auto pie parka ieejas, gan otrā uzkalna pusē kāpt pa kāpnēm kurās ir tieši simts pakāpieni.

Kristāliski mirdzošas sniegpārsliņas, degunā kniebjoš sals un svaigs vietējo priežu saražotais gaiss ir kā radīts pastaigai pa iekoptajiem celiņiem. Un ja vēl līdzi ir termoss ar smaržīgu un karstu pašu lasītu liepziedu tēju… Starp citu, parka iekārtotāji parūpējušies arī par apmeklētāju gastronomiskām vajadzībām un uzkalna pakājē izveidota ugunskura vieta, kur uz līdzpaņēmtās malkas liesmām var uzcept patiešām gardas vietējā hipermārketā nopirktas desiņas, kas svaigā gaisā garšo div tik labi!

Lūk arī kārtējā romantiskā gaisotnē pavadītā brīvdiena. Esmu pārliecināts, ka Jums iepatiksies un vasarā dosieties Pārogres virzienā atkal. Šoreiz, lai ostītu puķes, klausītos putnu dziesmās un pabarotu vietējās dīķa piles!