Krīzes tempi uzņem apgriezienus ar katru brīdi. No daudzām lietām jau esam atteikušies, vēl no daudzām nāksies atteikties jau tuvākajā laikā. Tik tālu nu esam, ka lielā ceļojumu soma nolikta palīgmājā uz plaukta, mazais un uzticamais draugs TOM TOM iekārtojies uz skapjaugšas un pārklājies ar putekļu kārtu, kartes un ceļveži snauž grāmatu plauktos.

Tomēr nerimtīgais, piedzīvojumus kārais velniņš atsakās saprast tik sarežģītas lietas un ik pa brīdim paskrubina kaut kur paribē. Tie, kam rūdītāks gribasspēks, visticamāk iedod velnēnam knipi un patriec pāris mājas tālāk. Mani kārdinošā knudoņa paribē uzvar vienā setā un pulcēju kopā saimi, lai dotos ceļā.
Diemžēl, pēc degvielas uzpildes stacijas apmeklējuma kļūst skaidrs, ka ceļojums būs netāls, taču labāk tāds, nekā nekāds!
Izstūrējam uz Jūrmalas šosejas, pie Jūrmalas tilta nogriežamies Ventspils virzienā un tad griežamies Jelgavas virzienā. Nepilna stunda un esam pie nelielas sarkanas norādes, kas vedina nogriezties pa labi uz grants ceļa. Putekļu mākoņa aizsegā ķērsojam labības lauku, līdz sekojot norādēm, nokļūstam pie dzelzceļa pārbrauktuves. Tur pat arī vilciens un pārmijas sviras, daži vagoni, automobiļi un kaudzīte ar sliežu gulšņiem. Viss, kā reālajā dzīvē, ja neskaita to, ka šis vilciens tā arī neizkustas no vietas un vagonos sen jau neviens nav mērojis tālo ceļu uz Sibīriju.

Pašiem sava kino pilsētiņa! Nu gluši kā Holivudā! Novietojam automobili tam speciāli paredzētā stāvlaukumā un dodamies uz kases pusi.
Pa labi no stavvietas nosacītais Rīgas centrs, pa kreisi Pārdaugava. Dodamies „centra“ virzienā. Kopskats iespaidīgs! Trīs un pat četru stāvu ēkas ar veikalu skatlogiem, izgreznotām fasādes durvīm, aizvadītā gadsimta sākuma reklāmām un izkārtnēm. Mājas šķiet gluži kā īstas – ar jumtiem, karnīzēm vietām nedaudz nodrupušu apmetumu. Tikai no sāniem skatoties kļūst skaidrs, ka tā ir butaforija, jo ēku platums ir labi ja divi metri.

Dzelzceļa tilts, akmens tilts, koka ratu tilts. Pat Daugava izrakta vismaz divsimts metru garumā. Kioskā nopērkam saldējumu un, sēžot tramvaja pieturā jūsmojam par vērienīgo pasākumu. Kā vēsta leģenda, pilsētiņa radīta, lai uzņemtu vienu no pēdējā laika vērienīgākajām Latvijas filmām – RĪGAS SARGI. Šobrīd filmēšanas laukums ir peejams jebkuram interesentam, kurš gatavs par zināmu naudiņu radīt pilsētiņā savu šedevru.

Dodamies pāri ceļa Pārdaugavas virzienā. Vispirms jau baznīca. Nu gluži kā īsta. Daži no mums nenoguruši klaudzina ar pirkstu pa baznīcas sienām un tā arī līdz galam nenotic, ka tā uzcelta mūsdienās no kartona, finiera un riģipša plāksnēm. Dažas pārdaugavas ēkas – nu gluži tādas, kādas vēl mūsdienās sastopamas klusajās Bišu un Augļu ieliņās. Tur pat arī „Lāču“ maizes ceptuve, improvizēts tirdziņš un kioski ar dažādiem gaļas izstrādājumiem. Krodziņš ir atvērts un izsalkušie var pamielot sevi gan ar sautētiem kāpostiem, gan desiņām un citiem našķiem.

Klīstot pa Pārdaugavas ieliņām un dzenājot ziņkārīgas vistas nonākam pie jau minētā dzelzceļa. Īsta tvaika lokomatīve ar sarkanu zvaigzni priekšgalā. Turpat blakus koka vagons ar siena pakaišiem gulēšanai. Mums tas ir tikai eksponāts, taču daudziem mūsu senčiem tas atmiņā palicis kā bezmaksas transporta līdzeklis uz visnotaļ attāliem Krievijas reģioniem. Te arī daži sendienu automobiļi un pat bruņumašīna. Tiesa gan no finiera, taču izskatās labi. Arī krastā novietotais kuģītis ūdeni droši vien jau paspējis aizmirst, taču tuvskatiem gana labs.

Gandrīz divas stundas pagājušas nemanot. Mājupceļā sarunas turpinās par redzēto. Iespaidi visiem ar plus zīmi. Visus pārņēmis tāds kā lepnums – varam taču, ja gribam! Tā, protams, nav visu tik ļoti gribētā un kārotā gaismas pils, taču emocijas, nez kāpēc, daudz siltākas. Malači!
Lai mājupceļš būtu interesantāks, braucam cauri Līvbērzei, kur daži no mums pavadījuši jautas studentu dienas celtniecības nometnēs, tad cauri Jelgavai un mājās. Vēl pašā pievakarē, pārskatot fotogrāfijas, visi gremdējamies patīkamās atmiņās. Nu ko – atkal jāsaka paldies neatlaidīgajam piedzīvojumu velniņam. Izdevumi? Ne vairāk, kā ikdienas lielveikala apmeklējuma laikā. Degviela aptuveni desmit latu vērtībā, CINEVILLA ieejas biļetes mums kopā izmaksāja sešus latus un trīs saldējumi ap diviem latiem. Astoņpadsmit lati bija tā vērti, lai tuvākās trīs dienas iztiktu tikai ar kartupeļiem vien. Bez cīsiņiem…

G.G.A.