Tikko klāt ir vasara, nē, vēl agrāk, līdz ar ceriņu ziedēšanu, mani pārņem nemiers un ilgas pēc laukiem. Tādas vasarīgas ilgas, kas pastiprinās līdz ar katru silto, saulaino dienu un pašā vasaras pilnbriedā burtiski smacē nost. Tik trauksmainas un nemiera pilnas tās neļauj izbaudīt pilsētas vasaru, tās katrai ķermeņa un dvēseles šūniņai liek tiekties pēc laukiem, tikko nopļautām pļavām, ziedošām liepām un smagu un saules pielietu ogu ķekariem pilniem krūmiem.

Tādos nemiera brīžos gribas nomest visus darbus pie malas, izslēgt mobilo telefonu, datoru, nomest to visu tālu prom un traukties uz laukiem, apgulties zālē, izsmaržot zemi, puķes un to īpašo, tikai lauku mājām raksturīgo smaržu. Gluži kā ādu gribas novilkt visu pilsētniecisko no sevis nost un būt pašai – ar prieku iet dārzā un ravēt, no zemes dīgstošos dārzeņus atbrīvojot no katras sīkākās nezāles, priecēt acis par puķēm, kas tiecas pret sauli un izdaiļo apkārtni, sekot ik taurenim, cerot, ka tas neviļus nosēdīsies uz pastieptās plaukstas. Gribas iet pļavā un vākt tik nesen nopļauto sienu, gribas uzkārt vislielāko grozu pār roku un doties pie ērkšķogām, jāņogām, upenēm. Gribas vērot, kā ienākas āboli pie mājas tuvējā ābelē, spītējot urdošai nepacietībai tos noplūkt, lai iekostos un izgaršotu to saldmi. Un tam visam pa vidu tik ļoti gribas runāt ar dabu, ar putniem, ar ziediem un kokiem, runāt un klusēt, un klausīties, un justies vienotai, ieplūdušai laukos. Un tik ļoti gribas mieloties ar lauku veltēm, pusdienas gatavojot, uzvārīt jaunos kartupeļus, savukārt salātiem lociņus, dilles un redīsus saplūkt piemājas dārziņā.
Gribas celties no rīta un vakarā gulēt iet – laukos, laukos, laukos.

Gribas aizbēg no lielās, skrejošās, mūžīgā steigā pulsējošās pasaules un patverties laukos. Lauku skaņu mierā un klusumā. Gribas dienu no dienas ik vasaru pavadīt laukos vieniem darbiem nomainot citus, ik visu darot ar mīlestību pret savu zemi, klausoties vienīgi sevī un dabā. Gribas iet lauku darbos un strādāt – līdz nogurumam un spēku izsīkumam, kas atšķirībā no pilsētu paguruma, tieši otrādi piepilda ar dzīvinošu spēku, enerģiju, ko vēlāk – drēgnos un garos ziemas vakaros, dzerot vasarā saplūkto liepziedu tēju, ēdot baltmaizi ar vasarā lasīto zemeņu ievārījumu, izmantot spēku atjaunošanai drūmākajos gada mēnešos. Gribas strādāt ar steigu, patīkamai kņudoņai pakrūtē trīsot, kad satraucies, vai paspēsi paveikt iecerēto, pirms virs horizonta kāpjošais tumšais, milzīgais negaisa mākonis nebūs apsteidzis tevi ar lietu. Un steidzoties mājās ar patīkamu padarīta darba sajūtu gribas sēdēt pie loga un vērot, kā lietus lāses atvēsina dabu, tveicīgo gaisu un sakarsušo zemi.

Nez vai arī dzimušus un īstenus pilsētniekus, kas vasaras nav pavadījuši laukos, pārņem tāds nemiers un ilgas? Nez vai viņi cīnās ar to trauksmi sevī, kad tik neaprakstāmi ļoti gribas aizbēgt no pilsētas bruģa, akmens un burzmas.
Reizēm šķiet, šīs ilgas, šī iekšējā trauksme nekad nepametīs mani, nekad neatkāpsies un ik vasaru nāks un iedzīvosies manī, lai ik vasaras dienu manī dīdītos un nedotu mieru.

Tādas sentimentālas ilgas – tām ir bērnības smarža un noskaņa. Vēl lielāku salda rūgtuma devu tām piešķir apziņa, ka nekad vairs nebūs tādu vasaru, kad no pirmā jūnija līdz trīsdesmitajam augustam dzīvojies pa laukiem, kad uz veseliem trim mēnešiem ikdiena no pilsētas ielām pārceļas uz laukiem. Nekad vairs neatgriezīsies tās dienas, kad uz vairākiem mēnešiem tava pasaule kļuva pļavas un lauki, un vecvecāki. Un ir tik ļoti žēl, ka tā visa vairs nav, bet tik ļoti, ļoti gribas atpakaļ, atgriezties pagātnē un pagātni izdzīvot tagadnē, ka netiec tam pāri pat fantāzijās un sapņos. Tik ļoti gribas, ka sāp.