Nu nekādi nevaru sevi nosaukt par futbola fanu, tomēr šis vispasaules „trakums”, kas regulāri, ik pēc četriem gadiem, pārņem teju visu pasauli, pamazām sāk ietekmēt.
 

Ar to, ka mēneša garumā televizors mūsu ģimenē būs aizņemts no vīriešu kārtas pārstāvjiem, jau laiku tiku brīdināta un esmu samierinājusies. Bet nu, tuvojoties Pasaules čempionāta finālam, arī pati gluži vienaldzīga nevaru palikt.

Jau pirms čempionāta dēls no Amsterdamas stāstīja, ka, pirms Nīderlandes komandas došanās uz Dienvidāfriku, visas ielas Amsterdamā bijušas izrotātas karogiem. Tad nu gluži nevilšus, tāpēc, ka citi skatās, kaut pastarpināti un pa vidu darot citus darbus, man uzmanība bija pievērsta Brazīlijas – Nīderlandes mačam. Arī dēls caur „skaipu” pieslēdzās un tā mēs abi divi dalījāmies savās emocijās. Vispirms Mārtiņš man raksta: „Amsterdamā ielas kā izslaucītas. Visa valsts sēž pie televizoriem.” Rakstu atpakaļ – bet brazīlieši tikko iemeta pirmos vārtus! Holandē sēras...” Viņš atbild – ko lai dara, bet holandieši arī sēro vērienīgi. Tā kā Mārtiņš, tāpat kā daudzi latviešu studenti, piestrādā hoteļos un viņam nakts dežūra, skaidrs, ka nakts nebūs no vieglajām – piemēram, vēl gandrīz divas nedēļas pēc Jaunā gada iestāšanās nokļūt uz darbu bijis „dzīvībai bīstami”, jo uz ielām kurināti ugunskuri, nemitīgi sprāgušas petardes un citi „uguns rīki” un troksnis, troksnis.... Normāls latviešu suns no pārdzīvojumiem sen būtu aizmucis uz citu valsti, bet, iespējams, Nīderlandē suņi nav tik jūtīgi un pieraduši pie savu saimnieku ekstremālajam izpriecām. Pie tam, kur no tādas Amsterdamas aizmuksi, ja vispirms jāpārpeld neskaitāmi kanāli un tad vēl priekšā Ziemeļjūra...

Bet nu atpakaļ pie futbola un vēsturiskās spēles. Mārtiņš, gatavojoties, uz grūto nakti (kas būs smaga jebkura rezultāta gadījumā) raksta: „No atvērtajiem logiem dzirdami ārprātīgi prieka kliedzieni un kāju rībināšana – Nīderlande iesita atbildes golu”. Nu jau tiešām palieku ieinteresēta un apsēžos pie televizora. Nu negribētos ticēt (kaut gribētos), ka Nīderlandei būs pa spēkam uzvarēt Brazīliju: pat es kā futbola „nezinītis” spēku samēru apmēram nojaušu un tomēr zinu, kas ir Brazīlijas izlase un kas savulaik bijis Futbola karalis Pele. Tomēr notiek! Nīderlande uzvar spēcīgo Brazīlijas izlasi ar 2: 1 un brazīlieši „go home”. Jautāju Mārtiņam – kas šobrīd notiek Amsterdamā? Viņš atbild – to nevar izstāstīt, ielas ir pēkšņi piepildījušās ar cilvēku tūkstošiem, visi kliedz, apkampjas, spiež cits citam roku, katrs otrais vicina Nīderlandes karogu”. Par to, kā svinības turpināsies visas nakts garumā, var diezgan labi nojaust. Jo – kurš gan nezina, kas futbolā ir Brazīlija! Un tādu pretinieku uzvarēt...
 

Tas jau laikam ir tas sporta pievilšanas spēks, ka, jūtot līdzi savas valsts sportistam vai komandai, jūtamies īpaši piederīgi katrs savai valstij. Ne jau velti pirms mačiem skan valstu himnas, ne velti mums himnu laikā, kā šajā gadījumā, rāda futbolistu sejas. Ir brīži, kad 11 cilvēki pārstāv visu nāciju. Un emocijas, emocijas un vēlreiz emocijas, kas redzamas gan uz laukuma, gan tribīnēs, gan spēlētāju valstīs. Pēc cita ceturtdaļfināla mača, kad Vācija Argentīnai iesita trešos, bet ne pat pēdējos vārtus (patiesi neticami), Vācijas kanclere Merkele tribīnēs klaigāja un lēkāja kā skolas skuķis un nebūt nekaunējās no tāda emociju izvirduma tieši tāpat, kā miljoni vāciešu pie pilsētās uzstādītajiem lielajiem ekrāniem. Nu ir, ir tā aksioma – sports tautas vieno. Bet arī mums, latviešiem, savs labums: varam kaut neklātienē iepazīt citas zemes un izvēlēties katrs savu favorītu. Tā mana krustmeitiņa, piemēram, fanojusi par Ganu. Kāpēc nē? Interesanta valsts un, ja labi pameklē, arī par Ganu var uzzināt gana daudz. Vismaz saistībā ar Lielo futbolu.