Pirms Jāņiem parasti sakopjam ne tikai savas mājas un pagalmu, bet arī mēdzam pabūt kapos – pie savu mīļo tuvinieku mūžības mājām. Ar margrietiņu pušķi, ar kādu ozolzaru – lai arī viņiem tiek kāds prieks par to prieku, ka Līgo naktī valdīs virs zemes. It īpaši, ja aizgājušo tuvinieku vidū ir kāds Jānis. Tikai, esot pie „saviem kapiem”, parasti mēdzu aizstaigāt arī uz to kapsētas daļu, kur senākie apbedījumi un kurus sen, sen vairs neviens nekopj. Tad nāk prātā tā dziesmiņa par gulēšanu zārkā un savdabīgo aizgājēja izklaidi, kad „es, zārkā gulēdams, spļauj griestos svilpodams” un vēlmi – es gaidu meitiņas, kas stādīs rozītes; bet nāk tik vecenes un stāda pujenes...

Skatos uz senajiem kapiem un pārdomāju – cik tomēr labi, ja kaut kur līdzās zied kaut pujenes. Daudz skumjāk, ja nezied nekas un, galvenais, neviens vairs viņus, zem zemes gulošos, neatceras.
Taču Raunas pusē tā gluži nav. Varbūt neatceras muižkungus un citus svešzemniekus, taču par savējiem saimniekiem leģendas klīst joprojām un ļaužu mutēs ir dzīvas. Tiesa, tiesa – visvairāk jau tās gan saistās ar visādām ēverģēlībām un, ko tur slēpt, tuvējo krogu kādreizējiem piedzīvojumiem. Īpaši iecienīts bijis Lisas krogs ( no tā gan vairs zināma tikai vieta), kas, mazu mazu līkumiņu apmetot, bijis tā kā pa ceļam no Cēsīm (kur tā lielākā vietējā tirgošanās bijusi) uz Raunu. Un tā no Lisas kroga atmiņās dzīvās vēstures pāris piedzīvojumi par raunēniešiem, kuri nu savu mieru no pasaules apgrēcībām jau sen raduši kapsētā.
 

Klasisks stāsts Raunas pusē par kādu saimnieku, kas Lisas krogā mēdzis uzdzīvot tā riktīgi, „līdz ūkai”. Kaimiņi, labi cilvēki būdami, vienādiņ tad savu bēdu brāli iecēluši ratos un vienkārši atraisījusi zirgu no slitas, jo zirgs jau pats atradīs ceļu uz mājām. Taču vienu reizi cēlējiem pašiem misējies – ne tajos ratos ielikuši. No rīta saimnieks atmostas no baznīcas zvaniem. Paver vienu aci, tad otru, tad abas reizē – nē, tā taču nav Raunas baznīca! Un zirgs tāds jocīgs, ne gluži ar savu asti, un rati ne tādi... Tad nu nākusi tā rūgtā atskārsme, ka viņš tak nez kāpēc nokļuvis Smiltenē un ir jau gana vēls rīts, ja reiz baznīcas zvani zvana, un līdz Raunai vai! kāds laidiens! Nu gan sieva mājās jau būšot „iesildījusies”, vicinot lielo koka pavārnīcu, un vēl tak jāatrod savs zirgs un savi rati!
 

Otrs klasiskais stāsts ir par kādu dzejnieku. Vai viņš patiesi „kalis rīmes” vai tikai tā sevi godājis, tagad jau vairs nepateikt. Bet viņa bēdu stāsts gan zināms: dzejniekam strādāt lauku darbus nav gribējies nepavisam, bet tēvs naudu priekš krogus nedevis. Bet kas tad tas par dzejnieku bez sava graķīša! Tad nu jauneklis domājis visādus pigorus, ar ko citus pārsteigt un viņu par to atalgotu ar kādu glāzīti. Un viņam izdevies! Citus pigorus tā neatceras, bet to, kā viņš krogā ienācis uz rokām un vēl tā smieklīgi kājas gaisā tirinājis, gan. Žēl tikai, ka droši vien visādā ziņā talantīgais jaunais cilvēks ņēmis agru galu – sadzēries nez kur aizklīdis un noslīcis ezerā.
Tā nu viņi visi tur guļ Raunas kapos līdz ar visām ēverģēlībām, meitu mīlēšanu, lustīgu iedzeršanu, savu reizi dūru izvicināšanu. Lai nu guļ, nu viņiem miers un viņu mieru neviens netraucē.

Ja nu vien savu reiz kāds strazds nolaižas tajā pašā pujeņu krūmā vai nosēstas uz vecā krusta un uzrauj kādu trelli. Tā teikt – brālīši, es jau tepat vien esmu un par jums uzdziedu savu dziesmu...