Man bija interesanta frizētavas diena. Tas jau pierasts, ka frizierītes ar saviem klientiem pārrunā par visu ko, pat par to, ko sievietes reizēm nestāsta pat draudzenēm un kur nu vēl vīriem vai draugiem. Taču šajā reizē izvērtās tāda vispārēja diskusija, kurā iesaistījās teju visi, kas tajā brīdī frizētavā atradās. Pirmā tēma – nu apnikumam aprunāta, bet tomēr, izrādās, vēl gana aktuāla: mūsu šausmīgie politiķi un veidi, kā viņi šķiroties un atkal „precoties”, jau ar perspektīvāku līgavu, visiem, visiem spēkiem cenšas mums iestāstīt, cik viņi ir labi un cik ļoti viņi domā par labu Latviju. Taču politikas joma iesākās un izplēnēja, un ar krietni lielāku azartu dāmas pārsprieda, kur un kā vēlētos pavadīt Līgo vakaru.

Frizierīte Madara neslēpa, ka Jāņos viņa vienmēr dodas pie saviem vecākiem uz Ērgļiem. Tikai ar nokļūšanu tā grūtāk – kā zināms, vilciens vairs nekursē (kaut arī tas ceļā pavadīja četras stundas) un pat sliedes nojauktas, bet autobusu reisi ir ļoti, ļoti reti. Taču vienalga – Ērgļos un tieši Brakos esot vislabāk. Jāņu vakarā Brakos (Blaumaņa muzejā) vienmēr esot kāda teātra izrādīte, liels ugunskurs dīķmalā pie vecās pirtiņas, balle un priecīgi un labsirdīgi cilvēki.
 

Anna, rūpīgi izvērtējot katru nokrāsoto matu šķipsnu, pastāsta – viņa gribot braukt uz Valmieru, uz Pauku priedēm. Vispār viņa neesot masu skatu cienītāja, taču šoreiz ieinteresējis (to gan viņa saka ar vieglu smaidu) jaunais mūzikas virziens, kādu nosaucis viens no pasākuma rīkotājiem – etnopops. Annai ir muzikālā izglītība un viņa šo to saprotot no šīm lietām, bet par etnopopu gan vēl neesot neko dzirdējusi. Bet, ja godīgi, tad Valmierā dzīvojot viņu radi un kopīgi arī nolēmuši arī iet uz koncertu. Vispār jau viņa labprāt paklausītos, kā kopā ar etnogrāfiskajiem ansambļiem dzied Jānis Ērglis, Ieva Akurātere, Atis Auzāns. Ka tikai nelītu lietus un pūļu nebūtu pārāk daudz.

Elita, domīgi klausījusies, tomēr nenociešas: 23. jūnijs jau nemaz neesot īsti latviešu Jāņi. Tā pareizā nakts, kad notiek visādi brīnumi un jāvāc ārstnieciskās zālītes, esot no 21. uz 22. jūniju. Viņa tad arī ar paziņu starpniecību pieteikusies grupā, kas šo nakti kādas dziednieces vadībā pavadīs, staigājot pa Lizuma novada pļavām un vācot ārstnieciskās zālītes. Tikai un vienīgi tajā naktī vāktās atbilstot visām Jāņu zāļu vērtīgajām īpašībām. Rītausmu esot paredzēts sagaidīt dziednieces mājās, sildoties pie vēl pērn vākto zālīšu tējas krūzēm un gaidot, kad pagalmā iznāks kāda stirna vai nolaidīsies dzērves – tā mēdzot būs.

Ainas kundze savukārt teic, ka savu Jāņu ugunskuru jau esot paspējusi nodedzināt. Un tas nekas, ka tā bijusi tikai liela žagaru un zaru kaudze un dūmi tādi maziņi – palēnām, palēnām visas ziemas drazas tomēr izkūpējušas.
 

Viņa Jāņu vakaru pavadīšot pie televizora un nemaz par to nekaunoties. Tā viņai patīkot – visu labi var redzēt, nav jādomā, kur mašīnu atstāt, nav pūlī jākāpj cits citam virsū, nav jākaujas ar odiem. Jāņu sajūtu varot iegūt, kaut vai Rīgā izstaigājot Zāļu tirdziņ un mājās pārnesot krāšņu lauku puķu pušķi. Vislabprātāk ja nu gan plūktu pati, kā tas pienākas, bet tagad bail pļavā līst – apkārtnē papilnam ērču, suns katru dienu pa divām, trim pārnesot mājās. Un (tikai lai pārējie nesmejoties) viņai esot savs, īpašais Jāņu uguns: pašas ceptā pīrādziņā iespraužot sveci.
Jā, protams, mums katram savi Jāņi. Vēl jau ir mazliet laika domāt un plānot, bet galvenais – lai pašiem būtu labi, lai smaržotu jāņuzāles, lai būtu siers un alus, lai vismaz dzirdētu Līgo dziesmas un lai sauli Jāņu rītā sagaidītu ar gaišām domām un prieku sirdī.