Dzīvojot Rīgas piepilsētā vairāk kā desmit gadus,ir radušies priekšstati par to,kas tad īsti ir šī vieta-Sigulda.Protams,draugi un paziņas šo pilsētu vienmēr asociē ar Turaidas muzeju un Gūtmaņa alu,tomēr tas nav viss,kā dēļ ir vērts doties garās pastaigās pa pilsētu. Kādā no vasaras vakariem plānojam ceļu uz Krimuldas sanatorijas kompleksu.Jāsaka,ka visā savā Siguldas iedzīvotāja dzīves laikā Krimuldu atklāju tikai nesen.
Pārsteigumu rada īpatnējā vide un daudzslāņainība.

Krimuldas muižas ēkas kontrastē ar koka arhitektūras “pērlēm” un pašu vēlinā klasicisma laikā būvēto Krimuldas pili. Vietas vēsture sakņojas 800 gadus senā pagātnē,par ko liecina Krimuldas pilsdrupas. Pastaigas laikā uzdūrāmies uz antīku bērnu laukumu- ir skaidri zināms,ka savulaik bērni te spēlējušies,tomēr tas viss,protams,ir tikai iedomatās vīzijās. Laikam tas tad arī ir Krimuldas šarma kodols- vēsturiskas liecības par sadzīviskiem notikumiem,kuri varētu būt notikuši un varētu arī nebūt.

Krimuldas sanatorijā joprojām norit darbība-ir iespēja gan apskatīt interjeru,gan padzīvot kādu laiku rehabilitācijas nolūkos. 19.gadsimtā šeit atpūtušās daudzas svarīgas amatpersonas un militārpersonas, tadēļ pilnīgi droši Krimuldu var dēvēt par latviesu atbildi Marienbādei vai,piemēram,Karlovi Vari kūrortam.
Atpakaļceļā uz Siguldas pilsētu dodamies pa Serpentīna ceļu-jāsaka,visnotaļ stāvu.Ja kādam sagribas braukt ar riteni,silti iesaku turēt rokas uz bremzēm,lai neielidotu kāda grāvī. Serpentīna ceļš nav no jauna uzbūvēts, proti, tikai 2007.gada to atjaunoja kopš 19.gadsimta beigām.

Pārgājiena otrā daļa tiek veltīta Siguldas rajonam ar nosaukumu ZPS jeb Zinātniski Pētnieciskā stacija.Padomju laikos šeit aktīvi noritēja selekcijas un laboratorijas darbi,galvenokārt lauksaimniecības kontekstā. Viena no spilgtākajām bērnības atmiņām ir spēlēšanās laboratorijā ar vecām kolbām,jo tur strādāja kāda klasesbiedra vecāki. Mūsdienās no tā visa ir palikusas vientuļas ēkas-kā gigantiski pieradījumi vairs neeksistējosām struktūrām un darbībām. Domāju,ka šis rajons ļoti patiktu urbāno vietu miļotājiem. Izejot laukā, teju pie Siguldas robežas,skatam paveras lauki,plašumi un dīvainas,tukšas koku alejas. Tādas alejas,kas sastopamas mazpilsētu reģionos-protams,kolhoza svari un kokzāģētavas,un citi nesenās pagātnes brīnumi

Diemžēl izpaliek pēdējais objekts- Siguldas astoņgadīgā pamatskola,kas vēl pirms dažiem gadiem stāvēja tukša un izdemolēta. Faktiski katrs interesents tajā varēja ielavīties un atrast gan 1989.gada izlaidumu liecības, gan vecu matemātikas pierakstu atlikumus. Ka jau minēju iepriekš, objekta apskate izpalika,jo tieši pirms dažiem gadiem skola beidzot tika nojaukta. Arī šeit palikuši stāsti par skolotājiem,kuri,protams,pakārušies skolas zālē,un tamlīdzīgi bērnu spoku izgudrojumi,ar kādiem esam savulaik dalījušies.