To, cik ļoti apaudz ar mantām, nevajadzīgiem sīkumiem, laikus ārā neizmestiem papīriem un dažādiem niekiem, aptver vien tad, kad esi nolēmis pārvākties uz citu dzīvesvietu. Un tad pat nav tik svarīgi, vai jaunais nolūkotais mājoklis atrodas citā valstī, pilsētā, otrā pilsētas malā vai piecu minūšu gājiena attālumā no vecajām mājām – lietas jebkurā gadījumā ir jāaiztransportē uz jauno mitekli. Tā mēs apaugam ar nevajadzīgām lietām, par vairumu no kurām ar bažām domājam – gan jau noderēs, ja nu savajadzēsies tieši tad, kad konkrētā lieta vai papīrs būs izmests ārā. Rezultātā daļa nekam nederīgu „štruntu” un krāmu tiek vesta līdzi no vietas uz vietu. Daļa varbūt vai par laimi izmesta.

Tomēr šiem niekiem un sīkumiem, brīvās telpas aizpildītājiem ir nozīmīga loma kā vecajā, tā arī jaunajā mājoklī. Jaunā mājvieta tikai pēc tam kļūst par tavām mājām, kad piepildi to ar savām lietām un mantām, reizēm varbūt patiešām tik ļoti liekām un nederīgām.. Vienu dienu tev mājas ir te, citu dienu jau citur. Un abās vietās tu esi juties kā mājās. Tiklīdz esi daudz maz iekārtojies, salicis pa plauktiem visas sev tik ļoti svarīgās un nozīmīgās mantas, tā līdz šim tik bezpersoniskās istabas iegūst jēdzienu „mājas” un uz konkrēto ēku ejot tu citiem saki – es eju uz mājām. Savukārt no iepriekšējās mājvietas pārvedot visu uz jauno mitekli, pēkšņi stāvi istabas vidū un brīnies, kā gan varēji te dzīvot, uzturēties un justies kā mājās? Jo pēkšņi aptver, ka te nemaz tik omulīgi un silti vairs nav. Un tā cilvēki pārvietojas no mājas uz māju, no dzīvokļa uz dzīvokli, no istabas uz istabu, telpām ik pa laikam kļūstot kādam par mājām. Viens un tas pats mājoklis kļūst par mājām daudziem, tiklīdz esam ieveduši tur savu kārtību, galu galā, pat izmazgājuši grīdas, logus, iztīrījuši visus kaktus un pagultes no iepriekšējā cilvēka atstātajiem putekļiem un „personības paliekām”. Tikai tad, kad, iespējams, līdz šim jau tā tīrā grīda tiek izslaucīta pēc mūsu gaumes, mēs ar pilnu atbildību par saviem vārdiem varam teikt – te ir manas mājas.

Pārvākšanās nav nemaz tik sāpīga lieta. Tā dzīvi padara interesantāku, un ikdienu vēl jo vairāk. Ja līdz šim uz darbu esi gājis pa vienu ceļu, tagad jāiet pa citu, ja agrāk veikals bija ielas otrā pusē, tagad ir gabaliņu tālāk, ja iepriekš pa logu pavērās bezgaumīgas daudzdzīvokļu mājas logi, tagad paveras nepabeigta celtne, un tamlīdzīgi. Taču kopumā aizraujoši. Kaut kas jauns.
 

Ar pārvākšanos varētu būt līdzīgi kā ar Jaungada sagaidīšanu. Kad 31. decembra vakarā nosolies, ka nākamo dienu sāksi labāks, mīļāks, sirsnīgāks, godīgāks, un tā tālāk. Tāpat arī pārvākšanās tā vien aicina nospraust jaunus mērķus, izvirzīt jaunus uzdevumus, radīt jaunas idejas un pašam kļūt nedaudz labākam kā iepriekš.
 

Varbūt tieši tāpēc arī pārvākšanās ir īstais brīdis, lai atbrīvotos no visa liekā, savu laiku nokalpojušām lietām, drēbēm, kas vairs neder, bet ko žēl izmest ārā vai atdot labdarībai, mantām, ko pavisam noteikti zini, ka vairs neizmantosi. Tas varētu būt labs iemesls un brīdis, lai tiktu vaļā ne vien no liekām grabažām, bet arī negatīvam emocijām, kas ikdienā sakrājušās un cita veida negācijām. Tā teikt, jaunā mājoklī ienākt gluži vai pašam jaunam un sākt visu no jauna (īpaši jau tajos gadījumos, ja pirms tam nav klājies tik ļoti labi kā gribētos). Nomainīta vide, nomainītas emocijas, nomainīta mājas aura (es ticu, ka katrai mājai tāda ir), un ir vieglāk sev likt noticēt labajam, ka viss iecerētais notiks un sapņi piepildīsies, kā arī atgūt kaut kur iepriekš nozaudētu cerību.