Laiku pa laikam man iznāk pabūt kādā mazpilsētā, kur, sākoties pavasarim, vienmēr kaut ko rok. Pie tam vienā un tajā pašā ielā un, šķiet, gandrīz vienā un tajā pašā vietā. Ar ko šī vieta tā „pievelk” racējus, necentos īsti noskaidrot. Droši vien jau siltumtrase pie vainas. Tikai, kārtējo reizi ieraugot traktoru un ekskavatoru un praktiski neizbraucamu galveno ielu, tā vien gribas iesaukties: „Nu viens trakums!”

Bet, izrādās, tas nav vienīgais trakums, ar ko pavasarī slavena pilsētiņa. Gribot negribot tos nākas uzzināt, jo runas un pļāpas tik labprāt klejo veikalos, kafejnīcās, frizētavās un tāpat uz ielas. Kas tad noticis? Vispirms jau lielākā sensācija: kāda mašīna agrā rīta stundā taranējusi benzīntanka veikaliņu un, ņipri izbraucot cauri sienai, glīti apstājusies pie pašas letes. Nu jā, vadītāja bijusi jauna meitene ar vien pāris nedēļu iegūtām tiesībām. Nu jā, tā ap sešiem pēc nakts ballītes ievajadzējies cigaretes. Nu jā, blakussēdētājs, labu gribēdams, sacījis – iebrauc benzīntankā... Pēc sienas sagraušanas gan esot noteicis – nevajadzēja jau saprast tik burtiski...

Vēl viens atgadījums par automašīnu. Puisis sadomājis savu meiteni pavizināt pa pavasarīgo, naksnīgo mežu. Pa meža celiņiem, protams. Bet - kas zina, varbūt kāda meža jumprava bija pagadījusies sliktā garastāvoklī vai tikai vadātājs piemeties, bet tā drusku apmaldījušies. Tas vēl nebūtu nekas, jo katrs ceļš jau kaut kur aizved, bet mašīnai pēkšņi izbeigušās gaismas. Strādājuši tikai pagrieziena rādītāji. Tā nu braukuši, mirkšķinot pa labi, pa kreisi, kratīdamies pa bedrēm, līdz izbraukuši klajā vietā un, par laimi, pie pašas pilsētas robežas. Tikai tā laime nebijusi ilga, jo ar niknu šķaudienu auto pavēstījis, ka tālāk nekustēsies – izbeidzies benzīns. It kā jau bēda nebūtu liela, kur benzīntanks, katrs zina, bet kādā traukā to benzīnu ieliet? Ne salonā, ne bagāžniekā neviena tukša trauka nav. Pat ne vismazākā. Meitene tā aizdomīgi sākusi skatīties uz vienīgo pieejamo taru - franču konjaka (vismaz tā runā, ka franču) pudeli smalkā kastītē. Bet pudele pilna! Šoferītis dzert nevar, tiesību zaudēšana galīgi neietilpst viņa plānos, bet meitene kļuvusi tik nikna, ka ne par kādiem alkoholiem dzirdēt negrib. Un kur nu vēl veselu pudeli! Ne un ne. Tā nu notika tas, kam jānotiek – glaunais dzēriens papildinājis ceļmalas grāvīša šķidrumu un puisis ar žēluma pārpilnu sirdi jozis pēc benzīna. Ko meitene? Paņēmusi ģitāru, cēli apsēdusies uz autiņa „kapota” un rāvusi vaļā „rikšiem bērīti es palaidu”...

Tādi tie pavasara rakumi un trakumi kādā mazpilsētā. Un, ja kārtīgi padomā, labi, ka tādi ir – citādi mierā un rāmumā vien dzīvojot, gandrīz vai paliktu garlaicīgi. Vai ne? Un lai tās pīlītes pūš tiešā un pārnestā nozīmē.