Šajā gadījumā ar svētdienām piedāvāju domāt par katru nedēļas nogali un vismaz dažas dienas tuvākā vai tālākā atvaļinājuma gaidās. Krietnu laiku „topā” bija plūdu tūrisms, un kā nu ne, ja katram gribējās paskatīties, kādus nerātnās Latvijas upes prot izstrādāt stiķus un niķus.
 

Vēl jau plūdi nav beigušies, bet ceļi arī ir apžuvuši un aicina: laiks domāt, posties un braukt (varbūt „piemiegsim acis” uz ceļu bedru karti). Jau pirms jaunā gada ar Apes TIC vadītāju Astru un Valkas TIB vadītāju Kristīni apspriedām, kur viņas, tūrisma speciālistes, labprāt dotos.

Astra: „Labprāt vairākas dienas veltītu Igaunijas Ziemeļdaļas apceļošanai – gribētos redzēt ūdenskritumus, lielos akmeņus, salas... Skaistā Dienvidigaunija jau iepazīta, vadot ekskursijas tūristu grupām”. Arī es ieinteresējos par Igauniju šādā aspektā un meklēju kādu piedāvājumu tuvākajā laikā „Impro ceļojumi” bukletā. Uzzinu, ka vēl aprīlī un katru maija nedēļas nogali tiek piedāvāts maršruts „Igaunijas ūdenskritumi”, kurā ietverta arī, piemēram, Igaunijas Niagāras – Jagalas ūdenskrituma, Baltijas lielākā dižakmens Ehalkivi un Baltijas augstākā ūdens krituma Valaste apskate. Maija pēdējā sestdienā un svētdienā aizraujošus skatus sola maršruts „Ziemeļigaunijas pazemes piedzīvojumi”, kurā tiek piedāvāts pabūt arī slavenajā Lāhemā nacionālajā parkā. Jā, manuprāt, tiešām vērts padomāt. Tas nekas, ka nacionālajā parkā jau, iespējams, būts – Lāhemā ir īpaša Igaunijas dabas pērle.

Astra, tātad, pošas pie ziemeļu kaimiņiem. Savukārt Kristīne iecerējusi ko citu: „Ar savu draugu pulciņu plānojam doties uz Kurzemes piekrasti (Ventspils, Pāvilosta, Liepāja, Pape). Kāpēc tieši tur? Vēlamies apceļot un iepazīt Latvijas tālākos galus, kā arī atkal pabūt tur, kur sen neesam bijuši, jo dzimtais gals – Vidzeme daudz maz zināma.” Kristīne labprāt uzzinātu, kur bez maksas ar teltīm, bet atļautā, labiekārtotā vietā pie jūras var apmesties. Tāpat lieti nederētu ziņas par savdabīgu un unikālu dabas objektu atrašanās vietām. Domāju, ka Kurzemes kolēģi noteikti varētu palīdzēt. No savas puses ieteiktu katrā ziņā apmeklēt Jūrkalnes stāvkrastu – nenožēlosiet. Var, tur vēl var sajust dabas pirmatnību un jūras spēku.
Ja nu gadījumā ceļojums pa Kurzemes jūrmalu paredzēts „jūlija svētdienās”- 24. un 25. jūlijā, tad Pāvilosta sagaidīs ar smilšu skulptūrām un kūpinātām zivīm. Vēl jau, protams, Kolka... Katram, saprotams, izjūtas savādākas, bet man Kurzemes iespaidu skalā vienu no pirmajām vietām ieņem tieši Kolkas rags un skats, kā jūras līcis sacenšas ar pašu jūru (jeb Mazjūra sacenšas ar Dižjūru). Ja vēl padomāju par Kurzemi, tad šovasar labprāt apmeklētu (vismaz reizi mūžā) dzīres Kuldīgā (17. – 18. jūlijs) un rožu ziedēšanas svētkus Talsu pusē.
Kāpēc gan šajā aprīļa svētdienā, sēžot pie vēl pelēkās Braslas upītes pelēkā krastā, domāju par svētdienām vasarā?

Līdz sentimentālismam vienkārši: laiks paiet ļoti ātri. Var jau, protams, kad uznāk „luste”, iesēsties mašīnā un braukt, kur deguns rāda. Gadās atrast visneiedomājamākās vietas un lieliskākos skatus. Taču vismaz man biežāk iznāk pasūroties par savu nevērību un tomēr iemācīties: labi ir zināt to, kas jāzina, un atrast to, kas jāatrod.