Reizēm ir vietas, kuras tu vienkārši mīli. Tāpat. Varbūt tāpēc, ka tur dzīvo. Varbūt tāpēc, ka te mīt tavi draugi un mīļie. Varbūt tāpēc, ka te reizēm izdodas patverties no cilvēkiem, aizbrist uz tīreli, nosēsties skatu tornī, izklāt skumjas kā lietussargu un mazliet sevi salāpīt, lai atkal var skriet tālāk.

**** Rīta agrumā samiegojies dažāda kalibra pilsoņu bariņš ar mugursomām pulcējas pie Ķemeru stacijas.Visi, kas pieteikušies, ir arī turējuši vārdu, izrausušies no cisām un tagad gatavi šturmēt Ķemeru nacionālo parku, trūkst vienīgi pasākuma iniciatora Daiņa, kas jau labu laiku ir dīcis un apelējis pie manas patriota un vienkārši laba cilvēka apziņas, lai tak beidzot noorganizēju kaut ko aktīvu un atraktīvu. Zvanām Dainim, telefons, protams, kaut jo jautri vēstī par nesasniedzamību un pārzvanīšanu vēlāk. Noturam stratēģisku apspriedi un nolemjam pagaidīt vēl 15 minūtes, iekļaujoties smalkajos akadēmiskajos standartos.

Reinis aiziet pasirot pa apkārtējiem dārziem, cerībā dalīties augļu ražā. Pārējie paliek uz vietas, staipoties un pļāpājot. Improvizēto rīta vingrošanu pārtrauc trakā ātrumā piejoņojušais mersis, no kura izraušas smaidīgs Dainis un kaut kāds nepazīstams nopietns tips acenēs. Dainis teatrāli nometas uz viena ceļa un atvainojas par vilciena nokavēšanu. Viņš, redz, nabadziņš gājis stopēt, nostopējis šo cēlo cilvēku vārdā Peters un nu esot klāt, bet pa ceļam esot tik krāsaini apstāstījis Peteram mūsu ieceres, ka Peters ļoti, ļoti vēloties mums piebiedroties, ja mēs neiebilstot. Peters izrādās dānis, kas braucis no Rīgas apskatīt Tukumu un kritis runīgā Daiņa nagos. Tāda karma....

**** Viena no jaukākajām vietām ir Ķemeru Lielā tīreļa laipa, kas iestiepjas tīrelī 3 km garumā, līkumojot starp purva ezeriņiem un sūnainiem ciņiem ar mazām, kroplām purva priedītēm.Takas vidusdaļā, tur kur kādreiz meteostacijas mājiņa bijusi, uzcelta 5 m augsta skatu platforma.Tā kā purvs ir samērā klaja vieta, vējam te ir kur ieskrieties.Šis purvs skaitās tāds kā „pusaudzītis”, jo ir tikai 8000 gadus vecs, igauņi šai ziņā ir atkal mums priekšā un var lepoties ar 14 000 gadus veciem purviem.Taču ainavas, ko šeit var ieraudzīt ir skaistas neatkarīgi no purva vecuma. Protams, nevajag gan cerēt, ka, tā vienkārši ejot pa purva laipu, ieraudzīsiet kaudzēm zvēru un putnu.

Divkājaino kompānijas nav nemaz tik nepamanāmas un visa dzīvā radība jau laikus ir informēta, ka kārtējie viesi atkal ir klāt. Vislielākās iespējas ir ieraudzīt kādu uz laipas sildošos čūsku vai tālumā pa purvu bradājošu dzērvi. Ir visādi mazie putneļi, kā koku čipstes, bet reizēm var palaimēties redzēt planējam jūras ērgli vai citu plēsi. Daudz statiskāka un tālab jo labāk apskatāma un izpētāma ir augu valsts – dažādas sfagnu sugas, no kuru nosaukumiem parasti vislabāk visiem atmiņā paliek Magelāna sfangns.;o)). Tāpat parasti lielu jautrību izsauc raseņu barošana. Jānoķer mazs kukainītis un jātuvina rasenei. Kukainis pielīp pie rasenes izdalītā lipīgā šķidruma un rasenīte, sakļaujas, lai notiesātu gardumiņu. Nu ja, par tiem ezeriņiem.

Parasti visi grib peldēt, ko arī var darīt, ja nebaida bezdibenis (cietais dolomīta slānis purvā ir kādu 7 – 8 m dziļumā) un nav nekas iebilstams pret smalkajām kūdras daļiņām. Jāatceras arī tas, ka purva ezeriem nav krastu, tas kas robežojas ar ūdeni parasti ir trausla sfagnu pārkare. Peteram to kaut kā neizdodas līdz galam ieskaidrot un viņš ar vienu kāju iebrauc līdz celim ūdenī pats to negribēdams un negaidīdams.

**** Braucam uz Ķemeriem. Tie sērūdeņi, kas veidojas zem Ķemeru Lielā tīreļa dolomīta slānim reaģējot ar purva skābo ūdeni, bieži vien savu izplūdes vietu rod nedaudz nostāk, tādēl lielu daļu avotu var atrast ap Ķemeriem un daudz to ir arī Smārdes apkārtnes mežu grāvjos.Vispirms aplūkojam tos zināmākos – „Ķirzaciņu” un „Tautumeitu”. Ķirzaciņas vietā kādreiz bijis uzstādīts delfīniņš, kā veselības simbols, kas ir arī attēlots Ķemeru ģerbonī. Inga, saklausījusies teikas par ūdens dziedinošo spēku lien avotā nomazgāt seju, taču dzert nesadūšojas neviens, izņemot mūs, vietējos, kam viss bijis nebijis ;o)

**** Tālāk nolemjam braukt uz Kaņiera pilskalna taku un vēlāk iznomāt laivu Ķaņiera laivu bāzē, lai nedaudz pabraukātu pa ezeru, bet visam noslēgumā baudītu kūpinātas zivis pie jūras Ragaciemā. Kaņiera dabas taka ir neliela, ap 1,5 km garumā, taču tur var redzēt daudz, vispirms jau mitro mežu ar kritušiem, satrunējušiem un sūnām apklātiem, gan arī pēdējā vētrā izgāztiem milzeņiem. Šī ir vieta, kur var ieraudzīt retās dzeņu sugas, ja palaimējas. Tālāk taka iet gar pašu ezera krastu un niedru audzēm, kur diezgan bieži var dzirdēt lielo dumpi. Tā izdotā skaņa ir stipri līdzīga tai, kādu rada iepūšana tukšā stikla pudelē.Rudenī te var vērot migrējošās zosis, pīles, dzērves, īpaši noveicas, ja notver brīdi, kad kāds palielāks bariņš nolaižas ezerā atpūsties vai paceļas tālākam ceļam. Pašā pilskalnā ir ierīkots skatu laukums un ugunskura vieta. Patiesību sakot, neviens tā īsti nezin, vai te maz tiešām ir bijis pilskalns.Pilskalnu pētnieks Ernests Brastiņš savos rakstos apgalvoja, ka ir, bet netrūka arī daudz zinātnieku, kas uzskatīja, ka akmeņu krāvumi te palikuši, atkāpjoties Litorīnas jūrai. Ikviens jau var izvēlēties to versiju, kas vairāk tīk. Visromantiskākā ir tā, kas stāsta, ka šajā pussalā ir bijusi jūras laupītāju apmetne un iespējams šeit tikuši glabāti salaupītie dārgumi.