Kādreiz gandrīz līdz apnikumam dzirdams teiciens: ne jau nauda dzīvē ir galvenais, par naudu visu nevar nopirkt. Protams, ne visu var nopirkt. Bet to, ka arī naudai dzīvē ir liela nozīme, varbūt visvairāk saprot tie, kam tās naudiņas nav. Lai arī Ziemassvētku priekšvakars un gribētos domāt tikai gaišas un vieglas domas, uzrunāju cilvēkus, kuri vismaz pēc skata nav tie pārtikušākie mūsu pašlaik tik pretrunīgajā valstī. Uzdevu tikai vienu jautājumu – ko jūs darītu, ja jums pēkšņi būtu nauda? Iespējams, pat nežēlīgi skan, bet, teiksim, atrastu mežā zem eglītes...

Gribētu nokļūt Rīgā

Kāds vīrs pie taras nodošanas punkta: „Ko ta darītu... Ziniet, kundzīt – nopirktu vilciena biļeti un aizbrauktu uz Rīgu. Tagad tikai skatos un skatos, kā tie vilcieni iet un aiziet. Man nesanāk. Cik tad par tām alus ādiņām var dabūt... Ko Rīgā darītu? Ta neko. Nekur tālu jau neietu, šodien tāds draņķa laiks, ka kājas uzreiz slapjas. Man pietiktu ar staciju. Gribētu būt starp cilvēkiem. Tāpat pasēdēt un paskatīties. Kādu graķīti iedzert – svētki taču. Nu tā. Bet nav jau tās naudiņas, biļetes dārgas. Jāpaliek vien tepat.”

Vēlētos nopirkt žurnālus

Kāda invalīde, jauna meitene ratiņos: „Vai dieniņās! Diezgan stulbs jautājums. Varējāt mani likt mierā. Nu ko darītu... Nopirktu visus sieviešu žurnālus, kādi tikai kioskā ir. Man ļoti patīk „Ievas Stāsti” un „Marta”, bet citi arī ir labi. Uz bibliotēku es pati netieku, pa trepēm taču nevaru nobraukt. Cik kādreiz mamma atnes, tik ir. Bet tie, no bibliotēkas... Man gribas kaut ko savu. Tādu, kas nav jāatdod un ir acu priekšā ilgāku laiku. Var taču pēc kāda laika atkal pārlasīt, vai ne? Man nav mājās datora un diez vai kādreiz būs. Tie žurnāli ir gandrīz vienīgā saistība ar dzīvi, kuru neredzu un nepazīstu. Bet mežā vispār nemēdzu būt un neko zem eglītēm nav iespējams meklēt. Vismazāk jau nu neesošu naudu... Muļķības.”

Labprāt pieminētu Ulmani

Kāda pensionāre: „Ziniet, man nekādu lieku naudu nevajag. Ikdienai ar pensiju pietiek, tikai jāprot ļoti, ļoti taupīt. Ziemassvētkiem šogad iztērēju latu un divdesmit divus santīmus. Gribat zināt, kā? Lūdzu! Paciņa eglīšu svecītes – 51 santīms. Kilograms ābolu – 29 santīmi. Pieci mazie mandarīni – 19 santīmi. Lielā „Vāverītes” konfekte – 23 santīmi. Egļu zaru man kaimiņš atnesa, labs cilvēks. Tas arī viss. Ko man vairāk vajag? Sēdēšu pie savām svecītēm un dusmošos par valdību, kas neprot par savu zemi gādāt. Sirds sāp. Atcerēšos Ulmaņlaikus. Kas par cilvēku bija Ulmanis! Kad baznīcā notika bērnu svētki, viņš bija atbraucis, katram bērniņam paspieda roku un dažam pat noglaudīja galviņu. Tik vienkāršs. Šo cilvēku gribu pieminēt. Nu jā, ja būtu vēl kāds lats, nopirktu puķīti, ko nolikt pie Brīvības pieminekļa un taisni Ulmaņa piemiņai.”

Brauktu uz Zemgali

Kāda cita pensionāre, kundze ļoti cienījamos gados: „Jūs man paprasījāt par naudiņu, un uzreiz acis slapjas... Ja man būtu kaut divdesmit latiņi, nu kaut vai desmit, es palūgtu kaimiņu ar mašīnu aizvest mani uz kapiņiem pie mammas un tēva, mans brālītis arī tur guļ. Dikti jau gribas savējos apciemot, citu tuvinieku man nav. Tas ir Zemgalē, skaisti kapi, pašā Lielupes malā. Maniem vecākiem kādreiz netālu bija māja, tēvs pats savām rokām cēla, pats sastādīja augļu dārzu. Kādu bumbieri izauga! Nekad mūžā vairs tik garšīgus neesmu ēdusi kā bērnībā.

Prātā vairs neturas, cik gadus tur, Zemgalē, neesmu bijusi. Piecus vai sešus. Nezinu īsti... Man mammītei Vecgada vakarā ir dzimšanas diena. Bet šogad atkal nekā. Tāpat vien aizdedzināšu svecīti un pateikšos par visu labo, ko man dzīvē mācījuši. Nu jau man pašai ar jātaisās uz to pašu kalniņu... Nē, nē, paldies par kabatas lakatiņu, bet neraudāšu. Es jums novēlu visu to labāko un lai jums veselība! Jums ir bērniņi? Nu tad lai labi klājas bērniņiem,lai viņiem arī veselība! Jaukus Ziemassvētkus!”