Ir tik labi, ka Latvijā ir mazas, omulīgas mazpilsētiņas un visu valsti nav apsēdis lielo, skrejošo pilsētu drudzis, ka ir vietas, kur nobēgt, kad viss ir apnicis un sirdij kārojas miera.

Mazpilsētas šai ziņā – vēlmē izbaudīt klusumu, vientulību un mieru, ir vienas no pateicīgākajiem tūrisma objektiem. Tajās nereti var dabūt pat ļoti lētas naktsmājas, izbaudīt viesmīlību un omulību. Un bonusā tam visam nereti klāt nāk dabas tuvums, kurā nobēgt un noslēpties pat no mazpilsētas klusās kņadas.

Uzturoties viesu mājā, kempingā vai viesnīciņā, apciemojuma beigās nereti no vietas īpašniekiem atvadies gluži kā no draugiem ar solījumu nākamgad atgriezties atkal. Vismaz man tā nereti gadījies. Reiz Saulkrastos, noīrējot omulīgu divistabu mājiņu pavisam netālu no jūras, sanāca sadraudzēties ar vietas saimnieci tiktāl, ka viņa laipni atļāva gatavot ēdienu viņas īpašajā krāsnī, savukārt vakaros arvien nāca un vaicāja, vai mums nekā netrūkstot, piegādājot jaunākās filmas DVD ierakstos, ko skatīties. Nākamajā rītā atklājot, ka viņas lielais, taču draudzīgais suns pa nakti apēdis visus mūsu muļķības pēc verandā atstātos gaļas krājumus, pat dusmoties negribējās.

Citu reizi uzturoties kempingā Talsu rajona Ģibkā, visi kempinga iemītnieki sadraudzējās tiktāl, ka pa vakariem kopā spēlējām kārtis, jokojāmies un viens otru atļāvāmies draudzīgi pavilkt uz zoba. Un tam visam klāt daba. Saulkrastos tā bija tuvējā jūra, uz kuru varēja aizstaigāt jebkurā brīdī, izbaudot tās noskaņas visdažādākajos diennakts laikus, bet Ģibkā – mežs un apkārtnes zvēri, no kuriem kāda mežacūka naktī skriedama garām ietriecās mūsu automašīnā. Domāju, ikvienam jāatrod laiks un iespēja atteikties no lielpilsētu vilinājuma un izbaudīt lauku mieru un dabas tuvumu, īpaši, ja pašam visa dzīve un ikdiena aizrit pilsētā. Pat esot tikai ceļojumā, par kuru tu zini, kurā dienā tas beigsies, ir iespēja izbaudīt citādāku atpūtu, nesteidzību, ieklausīšanos sevī, būšanu ar sevi. Vairākkārt esmu dzirdējusi, kā gidi tūristiem izrādot ievērojamas celtnes, īpaši baznīcas vai ievērojamus dabas objektus, aicina nesteigties visu izpētīt un izstaigāt, bet ieklausīties savā iekšējā balsī. Kur vēl tas būtu vēl vieglāk izdarāms, ja ne mazpilsētā – te var apvienot šīs divas vēlēšanās – apskatīt un iepazīt jaunas, neredzētas vietas un pabūt ar sevi.

Viena no Latvijas mazpilsētām – Saldus

Tikpat liels prieks un sajūsma pārņem, kad omulīgās un draudzīgās mazpilsētiņas atrodi arī citās pasaules valstīs , ne vien Latvijā. Viena no piemīlīgākajām valstīm, kurās šīs pilsētiņas ir jo īpaši skaistas, man šķiet Šveice – apvienojumā ar krāšņajām kalnu ainavām tās līdzinās mazām pasaku zemēm.

Pilsētiņa Šveicē 

Izbraucot uz laukiem, iespējams, noķert bērnību, atgriezties, vismaz domās, agrāko dienu bezrūpībā un vieglumā, nedomāt un neraizēties, un alkt atgriezties vēl un vēl, un man ir bijis tā, ka atgriežoties no kāda ceļojuma tik ļoti negribas iejukt milzīgajā, steidzīgajā pilsētas burzmā, ka jau turpat autoostā nopērku biļeti uz tuvāko reisu, kas atiet uz kādu no mazpilsētām un dodos tālāk.