Vispirms pastāstīšu to, kā mana vecā māte tika pie vīra. Es apzināti saku - tika, jo par precībām īstenā latgaliešu garā tās nosaukt nekādi nevar.

Vecticībnieku jeb mūsu pusē teiktu „staraveru” ģimenē auga 10 bērni. Kā jau tajos bija laikos pieņemts, lai visi izaugtu (pareizāk jāsaka – nenomirtu badā) , jāstrādā melnās miesās bija jau no bērna kājas. Kopā ar tēvu vecākie bieži vien par kalpiem gāja pat uz Kurzemes kungu mājām, bet jaunākie strādāja mājās – vispirms gāja ganos, paaugušies piepalīdzēja savu lauku apstrādē.

Mana vecmamma bieži tika sūtīta prom no mājām darbos pie saviem vecvecākiem Ludzas pusē. Tie esot bijuši dikti skopi veči, bet atteikt vai runāt vecākiem pretī toreiz neviens bērns neuzdrošinājās. Kad vecmammai tuvojās piecpadsmitā dzimšanas diena, viņu jau bija nolūkojis mans vectēvs. Jāsaka, stipri pavecāks vīrs. Protams, jebkāda aplidošana bijusi izslēgta. Viņš vienkārši vienojies ar jaunās meitenes vecvecākiem, vēlā vakara stundā atnācis uz viņu mājām, paņēmis meiteni aiz rokas un atvedis pie sevis! Pati neticēju, kad dzirdēju vecmammu šādus murgus stāstot. Prasīju – kāpēc nepretojies, kāpēc nebēgi?! Atbilde - šāda sievas apņemšana tolaik esot bijis pilnīgi normāla parādībā. Turklāt, viņa esot cerējusi tiekot pie vīra izbēgt no nabadzības. No vilka bēgsi, lācim nagos tiksi! Tā arī šoreiz gadījās.

Manai vecmammai nācās ieiet mājā ar diviem dzīvojamajiem galiem, respektīvi, vectēvs (nu jau viņas vīrs – cik noprotu viņi vēlāk baznīcā tomēr salaulājās) dzīvoja vienā mājā ar savu vecāko māsu. Un kā tas parasti notiek – māsa daudzus gadus jutusies kā vienīgā saimniece mājā, jaunus likumus un tikumus nepieļāva. Atsperu gultas (dzelža gultas) vecvecāku mājā parādījās krietni vēlāk, bet sākumā bijuši siena matrači, kurus pārklāja ar austajām segām. Arī palagi toreiz bijuši viens, lielākais divi. Vecmammai paveicās, jo mājās bija stelles. Tagad bija jāapgūst audējas amatu.

Sākumā lielās koka stelles īsti neklausīja. Taču pēc dažiem gadiem viņas audējas prasmes tika slavētas visā apkārtnē. Pēc viņas pašas izdomātajiem rakstiem un krāsu salikumiem tapa gan vilnas segas, gan grīdsegas, gan linu palagi un galdauti. Tiesa, par spilgtiem audumiem priecāties nācies reti – parasti tie bija darinājumi zaļganbrūnos toņos, vēlāk arī zilganmelnos ar baltiem akcentiņiem. Sarkano toņu dzija bijusi pārāk dārga. Lai cik daudz un cik pacietīgi viņa būtu audusi, skapja plaukti no pārpilnības nekad nelūza. Lielākā daļa darinājumu uzreiz pēc tapšanas tika uzdāvināti.

Ar to es gribēju uzsvērt – kā atnāca nabags, tā i nodzīvoja visu mūžu kā nabags. Ģimenē izauga pieci bērni, un neviens no tiem audējas amatu nemantoja. Arī mazbērniem rokdarbi nav diez ko tīkama lieta, ja nu vienīgi retu reizi kāda no mazmeitām pa pārītim zeķu noada sava prieka pēc. Vecās stelles gan laikam jau ķirmji saēduši. Tā masīvā konstrukcija katru rudeni tika uzstādītā lauku mājas viesistabā, bet pavasarī atkal nolikta klētī. Vai nu es biju pārāk maza, vai stelles tik lielas, bet no bērnības atceros, ka pus istaba bija rotaļām slēgta zona.

Domāju, ka ne daudziem mūsdienu jauniešiem ir bijusi tā laime ielūkoties vecmāmiņas pūra lādē. Un, ja arī kādreiz ir kas redzēts, tad ātri vien vecās „lupatas” nobāztas tālākajā skapja stūrī vai vispār aiznestas uz bēniņiem, lai nesmird pēc naftalīna. Par laimi man no šāda mantojuma nav nācies atbrīvoties, tāpēc tencinu par ieskatu viņas dzīvespūra lādē.