No bērnības

Atceros nedrošo sajūtu, kad silti saģērbtu un vēl ievīstītu segā, mamma mani vizināja koka ragaviņās. Atceros galvu reibinošo lepnumu, kad visi pagalma bērni mana tēta pavadībā devāmies pārgājienā ar slēpēm. Atceros bērnudārzā pirmo plēstās aplikācijas tehnikā veidoto sniegavīru. Atceros kā būvējām sniega cietokšņus – ar tādu rūpību un pacietību, ka spēlēt kariņu vairs nebija spēka... Atceros! Vien pirmo sniegavīru gan esmu aizmirsusi. Teorētiski pieļauju, ka to būvēja vecāki. Trīs lielas sniega bumbas, ogļu acis, zaru zobi, burkāns deguna vietā, pogas sniega piku lielumā, slota rokā un spainis galvā. Vismaz tādu sniegavīru atceros sevi katru gadu būvējam skaistajā bērnībā.

Ziemas tradīcija

Tikko kā uzsnidzis pirmais sniegs, pošamies būvēt īpašo sniegavīru zem mūsu mājas loga. To vienīgo, neatkārtojamo, kas domāts mums, visiem un nevienam. Kad sniega bumbas saveltas un čiekura deguns radis savu īsto vietu, ļaujam tam dzīvot savu dzīvi. Un sniegavīrs patiešām dzīvo! Neredzamām kustībām tas ieņem sev tīkamu pozu, slota tiek nomesta zemē, tam izkrīt zobi un noslīd parūka... līdz beidzot tas sabrūk. Vai nav cilvēka liktenim līdzīgs stāsts?! Tikai atšķirībā no cilvēka, sniegavīra mūžs ildzis vienu diennakti. Vai esat redzējuši priekā mirdzošas bērna acis lūkojamies lielajā milzenī?!

Ikreiz paejot garām mūsu būvētajam sniegavīram, noteikti jāapstājas un jāsasveicinās, jāpielabo frizūra vai jāieliek atpakaļ izkritušie zobi... Aizejot jāatvadās. Vismaz piecas reizes dienā, mazais lūdzas, lai uzsēdinām to uz loga, jo, redz, jāpalūkojas, kā mūsu sniegavīram klājas – vai tam nav auksti, vai nemērcē lietus, vai tam nav vientuļi un garlaicīgi ... Ko tik neatdotu par šiem mazajiem, uzticības un mīlestības pilnajiem ģimenes prieciņiem. Svarīgi, ka tas nav nedz grūti, nedz laikietilpīgi, nedz dārgi... Bet gan nozīmīgi un uz mūžīgiem laikiem atmiņā paliekoši brīži, ko nespēj aizstāt kārtējais gājiens uz rotaļlietu veikalu.

Sniegavīru medībās

Sniegs un saule – prieks, sārti vaigi un kādam jau ir slapji cimdi!!! Laiks sniegavīru medībām! Šo spēli mēs ar draugiem spēlējam jau trešo ziemu – tās būtība - izbaudīt ziemas prieku, dodoties neprātīgā skrējienā pa sava rajona pagalmiem. Esam trīs vidēja vecuma pāri ( tā ap 30 ), satiekamies norunātajā vietā, velkam lozes kurš uz kuru pusi dosies, un tad nu piesargieties sniega veči, vecenes un citi sniegavīrveidīgie radījumi – jūs tiksiet notverti! Laika limits – 30 minūtes. Palīgierīces – fotoaparāts. Apbalvošanas ceremonija ar karstvīnu, desiņām un kūkām notiek visveiksmīgākā mednieku pāra mājās.

Foto kolekcijas izvērtēšana, vārdu piešķiršana sniegavīriem, labestīga pasmiešanās par sevi un citiem... improvizācijas, un vakars izvēršas jaukā, draudzīgā pasēdēšanā ar atmiņām par bērnību, jokiem un plāniem par nākamajiem ziemas baudīšanas veidiem. Ieteikums, neatlieciet spēli uz rītdienu, jo pilnīgi iespējams, ka jau dienas gaismai austot, sniega burvība būs zudusi, un vakar uzslietie sniegavīri būs pārvērtušies gruvešos.