Izvēlējāmies Kurzemes pusi. Sākt nolēmām ar topošo kinopilsētiņu pie Slampes - tur veidojas kaut kas patiešām interesants. Dekorācijas filmai "Rīgas sargi" par Bermontiādes notikumiem - uz vecas fermas pamata, vairāk gan nojaucot, nekā saglabājot. Te var apskatīt gan veco Dzelzs tiltu pār Daugavu, kurš daļēji veidots no finiera un kura stiprinājumu kniedes ir no putuplasta, veco Pārdaugavas Ugunsdzēsēju depo un tirgus laukumu, top Torņakalna baznīca dabīgā lielumā nez no kāda materiāla, 20.gadsimta sākuma Daugavmalas apbūve, kā arī koka Lībekas tilts, zem kura ir pat otra Daugava izrakta! Kinopilsētiņas sargs ir viesmīlības iemiesojums - izstāstīs visu, ko zin. Tālāk devāmies uz Zantes apkaimi.

Daudzi no mums ļoti gribēja apskatīt Kurzemes cietokšņa muzeju, bet pa ceļam redzējām divas aizkustinošas vietas - izkāpām pie Sātu 17.gadsimtā celtās baznīcas, no kuras paveras pārsteidzoši gleznaina viegli paugurainās apkārtnes ainava, redzējām arī vairākus metrus garo latvāņu milzīgās plantācijas, pie kurām gan neizkāpām... Kurzemes cietokšņa muzejs pārsteidza ar bagātīgo eksponātu klāstu. Tas aptver laikposmu no 1.Pasaules kara līdz mūsdienām. Mūs pavadīja jauka meitene, komentējot apkārt esošo: "Lūk, tanks! Šeit ir bruņumašīna! Šī ir lidmašīna!" Lai pat aklajam viss būtu skaidrs! Ekskursijas beigās norādīja uz atsauksmju grāmatu un visai stingrā balsī darīja mums zināmu, ka pie viņiem pieņemts rakstīt atsauksmes. Uzrakstījām, ko domājām - ka muzejs patiešām ir lielisks!

Nobraucām gar grezno Remtes pili, uz kuru mūsdienās vairs neved neviens pils iespaidīgās arhitektūras cienīgs ceļš, un drīz jau atradāmies "Oāzē" pie Rīgas - Liepājas šosejas. Te apmeklētajs skaistā arābu stila gaisotnē var izdzert nedārgas kafijas tasīti un apēst smalkmaizīti, vai arī paēst dārgas pusdienas. Padomāts ir par visu un visiem. Mēģinājām iekļūt Vecpils baznīciņā, tad no "Oāzes" devāmies tās meklējumos. Baznīciņu atradām pārsteidzoši ātri - tā stalti stāv pašā kalna galā, labi redzama no paliela attāluma.

Tipiska Kurzemes hercogu laiku celtne baltā krāsā. Bet kā lai tur tiek iekšā? Vecpils draudzes priekšnieka māju atradām viegli, bet neviena, izņemot aiz bailēm trīcošu suņuku, tur nebija. Nolēmām, ka īstā vieta, kur meklējams dienas vidū draudzes priekšnieks, būs veikals vai pagastmāja. Nu re, nebūt nekļūdījāmies, ap 80 gadus jaunais, mundrais večuks ciemojās pie pagastnama "meitenēm", cienādams tās ar šampanieti, jo viņam šodien kā reiz esot dzimšanas diena! Atvēris mums baznīcas durvis, lepni stāstīja, kas kur atrodas un kas kur rakstīts, gan piebilzdams, ka sen jau redze esot ļoti slikta un stāstot viņš tikai no atmiņas. Vairākumā gadījumu nekļūdījās... Baznīca izceļas ar pārsteidzoši grezno kokgriezumiem rotāto interjeru. Draudzes priekšnieks gan stāstīja, ka atmodas laika sākumā daudzi no vērtīgākajiem priekšmetiem kādu nakti tika nozagti. Var tikai stādīties sev priekšā, kā tur izskatījās pirms tam...

Aizvedām večuku atpakaļ uz pagastnamu - nē, nē, svinēt viņš vairs netaisījās, viņš tur esot kaut ko aizmirsis - un devāmies uz strausu fermu "Jozdreijas" pie Kapsēdes Liepājas rajonā. Apbrīnojuši skaisti iekopto apkārtni, sagaidījām savu pavadoni, kurš pirms sekundes bija pamājis ardievas iepriekšējam apmeklētāju pulciņam. Dimdošā balsī stāstot mums par strausu gaļas cenām ārzemēs un tās gastronomiskajām īpašībām, pa vidu iestarpinādams arī šo to par dižo putnu dzīvi brīvē un nebrīvē, pavadonis galu galā izstāstīja visu, kas mūs interesēja. Daļu no tā mēs uzzinājām, virtuozi noķerot brīdi, kad runātājam, berot vārdus kā pupas, neizbēgami bija jāievelk elpa. Tad mēs pamanījāmies arī kaut ko pajautāt. Uzzinājām, piemēram, ka no strausa olas var uzcept omleti 15 cilvēkiem.

Turpinājums sekos...