Tas notika vēl tajos senajos laikos, kad radās Valkas Putras kalns. Stāsts šoreiz nebūs par pašu Putras kalnu, bet gan par akmeni, kas tika iemests tajā putras katlā. Sākotnēji tas bija vienkāršs branga izmēra laukakmens, bet tad, kad to igauņu karotāji bija iemetuši latviešu karotāju putras katlā, tad no spēcinošās latviešu putras akmens sācis briest un kļuvis krietni lielāks un iemantojis arī brīnumainas spējas. Akmens devis spēku, izturību, veselību un gudrību veikt dižus darbus.

To uzzinājuši,  igauņu karotāji mēģinājuši šo dižo akmeni atgūt, bet - lai kā nopūlējušies, akmens nebijis izkustināms ne par sprīdi. Tad katrs mēģinājis noskaldīt vismaz kādu daļiņu no brīnumainā akmens, bet visas no akmens atšķeltās daļiņas tūlīt pat zaudējušas savas brīnumainās spējas un katrs, kas bija mēģinājis iegūt savā īpašumā kādu šī akmens daļiņu, ne tikai neieguva nekādas spējas, bet zaudēja jau savus esošos spēkus, gudrību un veselību.

To sapratuši, visi igauņu karotāji metās bēgt, ko kājas nes, nemaz neatskatīdamies. Nākamā rītā latviešu karotāji, lai pasargātu savu dižo akmeni no dažādiem labumu tīkotajiem, cēluši to plecos un tas, par brīnumu, arī padevies itin viegli, un nogādājuši to drošā un aizsargātā vietā, kur tas atrodas vēl šodien. Visi, kas šim akmenim bija pielikuši roku ar labiem nodomiem, ieguva akmens dāvātās brīnumainās spējas. Kopš tā laika brīnumaino akmeni sākuši saukt par dižakmeni. Uz akmens vēl joprojām ir saglabājušās un labi saskatāmas rievas akmens daļiņu atšķēluma vietās.

Arī šodien akmens nav zaudējis savu brīnumaino spēku. Atliek tikai pieskarties šim akmenim un arī tev akmens dāvās savas pārsteidzošās veltes, ja vien tavi nodomi nebūs šo brīnumaino dāvanu izmantot savtīgos nolūkos. Godīgiem un krietniem cilvēkiem šis Dižakmens vēl joprojām sniegs tikai labu.

Evija Šmite-Kasparsone, tūrisma rallija komanda „M.Ē.S”