Katrai Dzīvības Ugunij reiz tiek prasīts, par ko tā vēlas būt visu savu atlikušo mūžu. Tā bija sanācis, ka viena Uguntiņa atbildēja: “Gribu būt liels, liels akmens, kurš dzīvos mūžīgi! Man jākļūst varenam mākslas darbam kāda mākslinieka rokās. Man jābūt smagam, lai mani neviens, izņemot īsto mākslinieku, nevarētu aiznest. Man ir jābūt aukstam, bez jūtām, lai es pats sevi neiznīcinu!”

Nu, akmens laimīgs bija jau visu ziemu nostāvējis, bet pavasarī pie viņa sāniem sāka dīgt sniegpulkstenīte. Kamēr tā dīga, akmens smējās par to, ka kādam bija ienācis prātā kļūt par kaut ko tik trauslu un vārgu. Bet sniegpulkstenīte uzdīga, uzziedēja un priecēja garāmgājējus. “Nekas, nākošo ziemu gan šī nepārdzīvos,” domāja akmens, tomēr sniegpulkstenīte cēlās no zemes katru pavasari. Akmenim tas nepatika un viņš centās par to vairs nedomāt. Tomēr arī viņš drīz nevarēja vairs ignorēt sniegpulkstenītes graciozo ziedēšanu, viņam tā pat sāka patikt.

Pats to neapzinoties, viņš centās dienas gaitā uzmest tai savu ēnu, lai citi to nevarētu pamanīt un noplūkt. Tomēr, kad viņš pamanīja, ka viņā mostas kaut kas neakmeņains, viņš atkal ieslēdzās sevī: kļuva par akmeņaināko.Un tā Valkas dižakmens vēl šobaltdien mūs visus priecē ar savu diženumu.

Baiba Stepanova, komanda „Džimmas”